Vīri izspūrušiem matiem, saplēstiem krekliem un pārbiedētām sejām. Zēni, gluži vēl bērni, ar baiļu pilnām acīm uzmet skatienu filmētājam. Viņi iet pa ceļu, kas ved gar pasakaini skaistu kalnu. Cilvēki neilgi pirms savas nāves. Kad 2005.gada pavasarī Serbijas varas iestādēm padevās daži no bijušajiem 1992.—1995.gada Bosnijas kara serbu ģenerāļiem, bijušās Dienvidslāvijas televīzijas kanāliem tika nodots video, kurā redzams, kā Bosnijas serbi apšauj Serebrenicas iedzīvotājus. Redzētais tik dziļi iespaidoja, ka starptautiskais spiediens Serbijai notvert bijušo Bosnijas serbu līderi Radovanu Karadžiču palielinājās. Ar viņa pavēli un ziņu 1995.gada jūlijā tika nogalināti 7500—8000 musulmaņu vīriešu un zēnu. 63 gadus vecais R.Karadžičs tiek arī apsūdzēts par Sarajevas turēšanu aplenkumā 43 mēnešu garumā, kas prasīja aptuveni 12 000 dzīvību.
Tagad, kad viņš ir notverts un viņu gatavojas izdot Hāgas tribunālam, visvairāk izbrīna ziņa, ka lielu daļu aizvadīto gadu R.Karadžičs, uzdodamies par Draganu Dabiču, brīvi dzīvojis Serbijas galvaspilsētā Belgradā.
Par Lielserbiju
Radovans Karadžičs ir dzimis 1945.gada Melnkalnē. Viņa tēvs Vuks bija viens no serbu nacionālistu organizācijas biedriem — partizāns, kurš Otrā pasaules kara laikā iesaistījās cīņās gan pret nacistu okupantiem, gan pret nākamā Dienvidslāvijas līdera Josifa Broza Tito organizētajiem komunistu partizāniem. Tā kā 1945.gadā J.B.Tito kļuva par Dienvidslāvijas pirmo premjeru, tad lielāko daļu Radovana bērnības viņa tēvs pavadīja cietumā.
Māte Jovanka Karadžiča ir aprakstījusi savu dēlu kā uzticamu, kurš smagi strādā un vienmēr ir viņai palīdzējis. Viņš esot bijis ļoti nopietns zēns, kurš respektējis pieaugušos un palīdzējis skolas draugiem pildīt mājasdarbus.
1960.gadā R.Karadžičs pārcēlās uz Sarajevu, kur satika savu nākamo sievu Ļiļanu, ieguva ārsta diplomu un pilsētas slimnīcā sāka strādāt par psihiatru. Viņš esot arī rakstījis dzejoļus un savā daiļradē ietekmējies no serbu nacionālistu rakstnieka Dobricas Čosiča, kurš esot viņu arī iedrošinājis iesaistīties politikā.
Pēc dažiem gadiem, kas ar pārtraukumiem tika pavadīti, darbojoties Zaļajā partijā, R.Karadžičs 1990.gadā iesaistījās Serbijas Demokrātiskās partijas veidošanā. Pēc diviem gadiem, kad Bosnija un Hercegovina tika atzīta par neatkarīgu valsti, viņš deklarēja neatkarīgu Bosnijas Serbu Republiku, kurā apvienotas Bosnijas serbu apdzīvotās teritorijas, ar galvaspilsētu Pali. Par šīs republikas vadītāju R.Karadžičs pasludināja pats sevi. Viņa vadītā Serbijas Demokrātiskā partija, ko atbalstīja serbu līderis Slobodans Miloševičs, sāka organizēt serbu cīņas pret Bosnijas bosniešiem un horvātiem.
Tā 1992.gadā izcēlās karš, kura laikā serbi Sarajevu 43 mēnešus turēja aplenkumā, ne tikai apšaudot bosniešu karavīrus, bet arī terorizējot civiliedzīvotājus ar nemitīgām bombardēšanām un snaiperu apšaudēm. Šī aplenkuma laikā gāja bojā tūkstošiem civiliedzīvotāju, daudzi no viņiem tika mērķtiecīgi nogalināti.
Bosnijas serbu paramilitārie spēki arī piespieda tūkstošiem bosniešu un horvātu pamest savas mājas — tā bija daļa no "etniskās tīrīšanas" brutālas kampaņas. Ir dokumentētas neskaitāmas zvērības, no kurām viena no izplatītākajām bija Bosnijas sieviešu un meiteņu izvarošana. Žurnālisti arī atklāja Bosnijas serbu izveidotās soda nometnes, kurās kara laikā ieslodzītie tika piespiesti ciest badu un spīdzināti.
Tieši Bosnijas kara laikā ar R.Karadžiča pavēli tika īstenots viens no šausmīgākajiem noziegumiem Eiropā laikā pēc Otrā pasaules kara — Serebrenicas slaktiņš.
Serebrenicas slaktiņš
1995.gada vasarā bija pagājuši divi gadi, kopš ANO Serebrenicu bija pasludinājusi par drošo zonu — šajā pilsētā patvērumu bija atraduši vairāk nekā desmit tūkstoši bēgļu, kuri bija bēguši no iepriekšējiem serbu uzbrukumiem Bosnijas ziemeļaustrumos. Pilsētu apsargāja aptuveni 600 vāji apbruņotu holandiešu kājnieku.
1995.gada 6.jūlijā Bosnijas serbu paramilitārie spēki ģenerāļa Ratko Mladiča vadībā aplenca Serebrenicu. 11.jūlija pēcpusdienā Bosnijas serbu komandieris Ratko Mladičs iegāja Serebrenicā un pieprasīja musulmaņiem nolikt ieročus, garantējot viņiem dzīvību. Taču jau nākamajā dienā pilsētā ieradās autobusi, kuri izveda no Serebrenicas visas sievietes un bērnus uz musulmaņu teritorijām, kamēr visus serbu vīriešus vecumā no 12 līdz 77 gadiem nodalīja atsevišķi "nopratināšanai uz aizdomu pamata par kara noziegumiem". Nākamo 30 stundu laikā no pilsētas tika deportēts 23 000 sieviešu un bērnu, bet vīrieši tika sadzīti kravas automašīnās un dažādās noliktavās.
1995.gada 13.jūlijā tika nogalināti pirmie musulmaņi kaimiņu ciematā kādā noliktavā. Miera uzturētāji Potokari vēl mēģināja apsargāt aptuveni 5000 musulmaņu, taču 16.jūlijā Bosnijas serbi pieprasīja, lai holandieši pamet Srebrenicu, atstājot ieročus, pārtiku un medicīnas aprīkojumu. Tiek lēsts, ka piecu dienu laikā, kamēr Bosnijas serbi bija ieņēmuši Serebrenicu, tika nogalināti vairāk nekā 7500 musulmaņu vīriešu.
1995.gadā Karadžičam tika izvirzītas apsūdzības kara noziegumos kopā ar Bosnijas serbu militāro līderi R.Mladiču. Viņš tika piespiests atkāpties no partijas prezidenta amata, un, kad 1996.gadā Rietumi sāka īstenot sankcijas pret viņa izveidoto republiku, R.Karadžičs bija spiests sākt bēguļošanu. Sākumā bijušais serbu nacionālistu prezidents esot slēpies serbu kontrolētajā Bosnijas dienvidaustrumu daļā kalnos, kurus sargāja paramilitāristi. Taču pēcāk nebija nekādu norāžu par viņa slēptuvi.
Kulturālā persona Dabičs
Tagad atklājies — kara noziegumos apsūdzētais Karadžičs aizvadītos gados mierīgi dzīvoja Belgradā, kur praktizēja alternatīvo medicīnu. Izaudzējis garu, sirmu bārdu un stādīdamies priekšā kā Dragans Dabičs, viņš uzstājās publiskās lekcijās un bija viens no veselības žurnāla līdzstrādniekiem.
Par Serbijas un Melnkalnes sadarbību ar ANO kara tribunālu atbildīgais ministrs Rašims Ļajičs apgalvo, ka R.Karadžičs izmantojis viltotus dokumentus. Gorans Kojičs, Belgradas žurnāla Veselīgā Dzīve redaktors, BBC stāstījis: "Persona, kuru es pazinu, bija persona, kurai katrs gribētu būt draugs. Viņš bija kulturāls vīrietis, ļoti tolerants, ar humora izjūtu, ļoti pozitīvs un intelektuāls — lieliska persona." G.Kojičs intervijā BBC piebilda, ka Sarajevas aplenkuma laikā miruši arī viņa ģimenes locekļi. Taču viņš nekad neesot ar Karadžiču runājis par politiku.
Tagad, kad Karadžičs ir arestēts, viņš noraida visas apsūdzības un atsakās atzīt ANO tribunālu. "Ja Hāga būtu patiesa juridiska institūcija, es būtu gatavs uz to iet…Bet tā ir politisks ierocis, kas radīts, lai apkaunotu serbus," R.Karadžičs teicis avīzei The Times 1996.gada februārī.