ES prezidējošās valsts Nīderlandes ārlietu ministrs Berts Konders norādīja, ka ES ir priecīga redzēt Bosniju atpakaļ uz reformu ceļa.
"Būtiski saglabāt pozitīvo inerci, turpinot īstenot reformas," sacīja ministrs, uzsverot, ka ES rūpīgi sekos līdzi šim procesam, kas, visticamāk, ilgs vairākus gadus.
Bosnijas trīspusējās prezidentūras priekšsēdētājs Dragans Čovičs sacīja, ka viņam ir patiess prieks iesniegt šo pieteikumu Bosnijas un Hercegovinas tautu - horvātu, serbu un bosniešu - vārdā.
Vienlaikus Čovičs norādīja, ka Horvātija pievienojās ES jau 2013.gadā un Serbija un Melnkalne ir ceļā uz iestāšanos.
Eiropas Komisijas kaimiņattiecību politikas komisārs Johanness Hāns un ES augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos Federika Mogerīni norādīja, ka Bosnijas vēlme pievienoties ES tagad, kad Eiropas projekts tiek pārbaudīts līdz tā robežām, parāda, cik tas ir svarīgs nākotnei.
"Šodien mēs svinam vēl vienu soli tuvāk vienotam un mierīgam kontinentam. Un mums nepieciešama vienotība," teikts Hāna un Mogerīni izdotajā paziņojumā.
"Tā kā daži spēki mūsu kontinentā met izaicinājumu mūsu savienības eksistencei, Bosnijas un Hercegovinas pieteikums parāda, ka nepieciešamība pēc vienotas Eiropas joprojām ir stipra mūsu tautās," norādīts paziņojumā.
Bosnija un Hercegovina jau 2003.gadā tika uzskatīta par "potenciālu kandidāti" uzņemšanai ES, taču tā arī nav spējusi iegūt šo statusu oficiāli, jo serbu, horvātu un musulmaņu politisko nesaskaņu dēļ nav veikusi nepieciešamās reformas.
Lai atdzīvinātu procesu, ES 2014.gadā ieņēma jaunu kursu attiecībā uz Bosniju, koncentrējoties uz reformām ekonomikas atdzīvināšanai, nevis sarežģīto konstitucionālo jautājumu risināšanu.
Pēc pilsoņkara pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Bosnija un Hercegovina ir sadalīta divās autonomās daļās - Serbu Republikā un Bosnijas un Hercegovinas Federācijā (BHV). Katrai no valsts autonomajām sastāvdaļām ir sava valdība, un Sarajevā izvietotās federālās institūcijas, kas tās saista, ir ļoti vājas.