Amina Benuarga-Žafjola un viņas vīrs Klods Žafjols atceras, ka gribēja lidot ar Air France reisu Nr.447, bet visas biļetes bija izpārdotas. Viņi lūguši kādu ģimenes draugu, Nīderlandes diplomātu, lai tas palīdzētu dabūt vietas lidmašīnā, bet šie centieni beigušies bez panākumiem. "Mans vīrs pieprasīja, lai Air France sagādā mums vietas šajā reisā. Taču nekas nelīdzēja, reiss bija pilnībā izpārdots," aģentūrai AP stāsta Amina. "Protams, kaut kādā ziņā mēs esam laimīgi, tomēr izjūtam milzīgas skumjas par tiem, kas gāja bojā. Šāda traģēdija mums visiem māca pazemību un cilvēcību. Neviens nedzīvo mūžīgi. Mēs bieži par to aizmirstam."
Ar liktenīgo reisu bija jālido arī slovēņu jūrniekam Andrejam Aplinčam, bet viņš pāragri ieradies Riodežaneiro lidostā un paspējis sarunāt iespēju lidot ar iepriekšējo reisu. Par savas dzīvības glābšanu viņš var būt pateicīgs Riodaženeiro taksometra šoferim, kurš ļoti steidzies, lai paspētu uz futbola spēles sākumu. "Tā bija milzīga veiksme, ka es lidoju ar iepriekšējo lidmašīnu," secina 39 gadus vecais divu bērnu tēvs.
Ar iepriekšējo reisu bija jālido arī brazīliešu baletdejotājam Gustavo Siriako, bet viņš vēlu ieradies lidostā un nav laists lidmašīnā. Viņam piedāvāta iespēja lidot ar reisu Nr.447. Gustavo tomēr izlūdzies iespēju lidot ar paredzēto reisu, tādējādi glābjot savu dzīvību.
Psihologi vēsta, ka šādi veiksminieki pēc katastrofas nereti sirgst ar "izdzīvotāja sindromu", jo jūtas vainīgi par savu izglābšanos. Pēc psihiatra Ronana Orio domām, viņiem uz savu izglābšanos vajadzētu raudzīties pozitīvi. "Šie cilvēki, kam dota otra iespēja, ir laimējuši loterijā. Viņiem ir iespēja turpināt dzīvi, kamēr citi ir gājuši bojā," aģentūrai AP stāsta R.Orio.