Gāzes cars neatzīst sakāvi

Gazprom turpina uzvesties kā gāzes cars un presei apgalvo, ka krīze to neskar. Taču skaitļi rāda ko citu. Rietumu prese vēstī, ka Gazprom pat lūdzis valdības palīdzību. Monopols ar ambīcijām Gazprom, kurā 50% akciju pieder valstij, kontrolē visas gāzes rezerves Krievijā — aptuveni trešdaļu no pasaules kopējām rezervēm. Atšķirībā no naftas nozares gāzes sektorā visa infrastruktūra ir viena uzņēmuma pārziņā — tie ir 156,9 tūkstoši km maģistrālo gāzesvadu, 6,1 tūkstotis gāzes produktu vadu un 234 kompresoru stacijas. Gazprom ir vienīgais gāzes piegādātājs vairākām valstīm, ieskaitot Latviju, Igauniju un Somiju. Tas nodrošina 45% Vācijas gāzes, ES kopumā — 25%, turklāt tam pieder būtiska akciju daļa desmitos gāzes uzņēmumu Eiropā. Vēl tikai pirms gada Gazprom cerēja kļūt par pasaules lielāko korporāciju. Tirgus kapitalizācijas ziņā tas ieņēma trešo vietu pasaulē, minot uz papēžiem Exxon Mobil un General Electric. Uzņēmuma vadība bija nesatricināmi pašpārliecināta — vēl oktobrī Gazprom valdes priekšsēdātājs Aleksejs Millers apgalvoja, ka "krīze mūs neskar" un uzņēmums neplāno atteikties no daudzmiljonu būvniecības projekta Sanktpēterburgā. Bankas turpinot labprāt dot kredītus, "pat rindā stāv". "Viņus [vadību], tāpat kā daudzus investorus, bija apreibinājuši kompānijas panākumi," The New York -Times (NYT) stāsta augsta riska jeb hedžfonda Red Star stratēģis Džeimss Fenkers. Taču investori ir atskurbuši un bēg. Akciju cena gada laikā nokritās par 76%, un tirgus kapitalizācija patlaban ir aptuveni 85 miljardi dolāru. Pasaules korporāciju sarakstā Gazprom noripojis līdz 35.vietai, un tā parādi sasnieguši 49,5 miljardus dolāru. Tā vietā, lai uzplaukuma laikā ieguldītu tehnoloģijās un jaunu ieguves vietu izpētē, Krievijas prezidents Vladimirs Putins izmantoja Gazprom ieņēmumus, lai pārņemtu valsts kontrolē naftas ieguvi un privāto biznesu, kas bija ap to izveidojies. Tādēļ Gazprom krīzi sagaidīja ar milzīgiem parādiem un novecojušu infrastruktūru. Eļļu ugunij pielēja arī valsts vadītā uzņēmuma darbības neefektivitāte. Pēc Eho Moskvi radiostacijas komentētājas Jūlijas Latiņinas vārdiem, Gazprom ir tāds pats kā Krievijas ekonomika — "kā ūdens sietā". "Kamēr ielīst vairāk, nekā izlīst, siets ir pilns. Bet, ūdens piegādei mazinoties, siets acumirklī kļūst tukšs." Atgriezties "pilnā sieta" pozīcijā uzņēmums tik drīz nevarēs, jo gāzes cenas krīt. Eksperti prognozē, ka cena par tūkstoti m3 var šogad nokristies līdz 260 dolāriem (pērn tie bija vidēji 420 dolāri). Dž.Fenkers uzsver, ka Gazprom nevar vienkārši "izgudrot uzlabotu peļu slazdu" un turpināt zelt. "Viņu peļu slazds ir atkarīgs no naftas cenas. Un tur neko uzlabot nevar," skaidro eksperts. Gazprom acīmredzot apzinās, ka uzņēmuma rādītāji savienojumā ar krītošajām cenām nozīmē, ka paša spēkiem tas no tagadējās bedres izkļūt nevarēs. Pēc NYT ziņām, Gazprom no valdības ir lūdzis 5,5 miljardu dolāru palīdzību. Vecās metodes Par spīti grūtībām, Gazprom tomēr turpina runāt no spēka pozīcijām, īpaši konfliktā ar Ukrainu par gāzes cenām. Gazprom no Ukrainas pieprasa 450 dolārus, bet Kijeva gatava maksāt 201 dolāru par tūkstoti m3. Lai panāktu savu, tas izmanto ierastās metodes — pārtrauc gāzes piegādes un velta Ukrainai asu retoriku, dēvējot tās nostāju par "bezatbildīgu". Atšķirībā no konflikta 2006.gadā, kad rietumu līderi notiekošajā saskatīja politisku zemtekstu, šoreiz ES situāciju dēvē par "komerciālu strīdu". Uz Kijevu centienos veicināt kompromisu pirmdien devās ES delegācija. Bet Brisele tajā pašā dienā steidzās apliecināt savu pārliecību, ka "problēmu ar piegādi nebūs". Uzņēmuma rādītāji ļauj prognozēt, ka šoreiz kaitināt turīgos klientus Gazprom patiešām neriskēs.