Lielākā daļa no šīm pilsētām nav plaši zināmas aiz Ķīnas robežām, piemēram, Guandžou, kas pirms gadu tūkstoša bija viens no pasaules lielākajiem tirdzniecības mezgliem. Šobrīd šajā pilsētā mitinās septiņi miljoni cilvēku - par 800 tūkstošiem vairāk nekā Madridē. The Guardian salīdzina, ka Madride ir Spānijas politiskais centrs un Eiropas "kultūras spēkstacija", kamēr Guandžou, par spīti tās bagātīgajam kultūras mantojumam un tūkstoti gadu senajiem arhitektūras pieminekļiem, pat Ķīnas mediju virsrakstos parādās reti.
The Guardian raksta, ka Ķīnas urbanizācijas ambīcijas turpina uzņemt apgriezienus - valstī šobrīd ir 119 pilsētas, kas iedzīvotāju blīvuma ziņā apsteidz Liverpūli (nedaudz mazāk kā pusmiljons iedzīvotāju), bet 2025.gadā šādu pilsētu skaits Ķīnā būs dubultojies.
Ķīna aktīvi piekopj urbanizācijas politiku, mudinot lauku reģionu iedzīvotājus pārcelties uz dzīvi pilsētās, tādējādi faktiski pamesti daudzi gadsimtiem seni ciemati. Ķīna cer, ka jau 2020.gadā 60% no valsts iedzīvotājiem mitināsies pilsētās (šobrīd tie ir 56%). Savukārt Pasaules banka lēš, ka 2030.gadā Ķīnā pilsētās dzīvos jau 70% Ķīnas iedzīvotāju jeb viens miljards cilvēku.
Šī tendence ir kontrastā ar desmitgadēm piekopto politiku, kad valdošā partija drīzāk veicināja lauku iedzīvotāju palikšanu savos dzimtajos reģionos. Šim nolūkam savulaik tika izmantota īpaša reģistrācijas sistēma jeb hukou, kas paredzēja, ka cilvēks tādus pakalpojumus kā veselības aprūpi un izglītību varēja saņemt tikai reģionā, kurā reģistrējies. Nu lauku iedzīvotāji tiek mudināti pārvākties uz pilsētām, kur tiem tiek solīta iespēja deklarēties un labāka pieeja sociālajiem pakalpojumiem. Rezultātā 2025.gadā tādu pilsētu, kurās mīt vairāk nekā miljons cilvēku, skaits Ķīnā varētu pieaugt līdz 221.