"Ja varēsim nodemonstrēt, ka apziņa eksistē arī pēc smadzeņu izslēgšanās, būs jāpieļauj iespēja, ka apziņa var pastāvēt neatkarīgi no tām," žurnālistiem sacīja pētījuma vadītājs Sems Pārnija. "Diez vai šādu gadījumu būs daudz, bet mums jāatbrīvojas no aizspriedumiem. Taču, ja neviens nebūs redzējis attēlus, tas pierādīs, ka šīs vīzijas ir ilūzijas vai viltus atmiņas," S.Pārniju citē The Daily Telegraph. Viņš pats strādā reanimācijā un vada Southemptonas universitātes Cilvēku apziņas projektu, kurš nereti kritizēts par pārliecīgo pievēršanos ezotērikai un zinātniskās izziņas procesa neievērošanu.
Iespēju atdzīvoties pēc īslaicīgas sirds un redzamās smadzeņu darbības apstāšanās nodrošina ķermeņa šūnu spēja vairākas minūtes izturēt bez skābekļa piegādes. "Pretstatā tradicionālajam uzskatam, nāve nav konkrēts brīdis," stāsta S.Pārnija. "Tas ir vesels process, kas sākas ar sirds, plaušu un smadzeņu darbības apstāšanos. Pēc tam ir laika periods, kas var ilgt no dažām sekundēm līdz stundai, kad mediķiem var izdoties atdzīvināt cilvēku. Cilvēku stāsti par klīniskās nāves brīdī pārciesto ļauj saprast, ko mēs visi izjutīsim miršanas laikā."
Parasti par ārpusķermeņa vīzijām stāsta 10—20% klīnisko nāvi pārcietušo pacientu. Viņu "atmiņās" figurē labi strukturēti domu procesi ar saglabātu spriestspēju un atmiņu, kā arī "redzi" un "dzirdi". Visvairāk izplatītas ir vīzijas par gaismas tuneli un pacelšanos pie operāciju zāles griestiem pirms atgriešanās ķermenī. Kritiķi uzskata, ka tās ir halucinācijas vai viltus atmiņas, kuras iespaidojuši agrāk dzirdētie stāsti.