Mīnas sprādzienā gājuši bojā pieci ukraiņu karavīri

nu man kā zemniekam kārta tik pēc tevis pienāks:)

pa lielam viss točna. Arī biju krievos. Slaistiem bija grūtāk, pārējie izdzīvoja normāli, kad mani reizēm par fašistu sauca, jutos pagodināts.

70 gadu sākumā dienēju armijā kopā ar ukraiņiem, krieviem, lietuviešiem un latviešiem. Dienesta vieta Aizbaikāla kara apgabals Burjatijā. Rotā vēl bija moldāvs Radomans, šapito cirka mākslinieks, igaunis no Vīlandes, tad arī viens ungārs no Ukrainas, divi, vai trīs turkmēņi, kāds kazahs, Ziemā sals visu laiku ap -30°C, pēc 19 janvāra jau piegrieza vēl stingrāk ap -40°C un divas reizes bija pat virs -50°C, visi kopā dienējām, kartupeļus no virtuves čiepām, dažreiz pa klusam pa šņabītim ierāvām, citreiz uz Drovennuju samovolkā meitās aizgājām. Virsnieki arī bija dažādi, bija ukraiņi, krievi, daļas komandieris krievs un sieva viņam bija no Siguldas, galvenais mehāniķis vecākais leitnants Blavatckis no Ukrainas, viņam bija līgava no Ukrainas, bet tā kā viņš vēl pagaidām dzīvoja auto „kungā”, viņa vēl neriskēja pievienoties, bet visi dzīvoja draudzīgi, brīvdienās kopā iedzēra, sievas kopā brauca ogot, sēņot. Protams ka daļā kareivji čupojās, čupojās latvieši ar latviešiem, lietuvieši ar lietuviešiem, jo runājām par jaunumiem nomājam, par nākotni. Krievi un ukraiņi vispār bija nešķirami, jo bija ukraiņi no Krievijas un krievi no Ukrainas, bet naida nebija. Bija dalījums vecie-stariki un jaunie-salagas, kā arī vidusslānis - čerpaki, bet tas attiecās tik uz virtuves darbiem un tamlīdzīgi, bet nekādā gadījumā pē nacionālā principa. Es nevaru saprast un iedomāties cik daudz indes vajadzēja sabarot šiem cilvēkiem, lai viņi sāktu viens otru nogalināt, lai toreizējo dienestu biedru, kuriem tagad ir 60, 65 gadi, bērni šautu viens uz otru, lai ar reaktīviem lādiņiem iznīcinātu savu vecāku mājokļus, iedzīvi, sakropļotu savus līdzcilvēkus. Kā mazā metinātāja Kōļesņičenko un inteliģentā krāna vadītāja Timkina bērni var šaut uz mutīgā kolhoza šofera Vodogrejeva bērniem, ko noziedzies Voloģja Koļesņičenko, kas visu mūžu godīgi strādājis, tagad paliek ar grašu pensiju, bez mājas, bez sava lepnuma 24 Volgas, jo māja ir sagrauta, iedzīve sadegusi. Ko viņam tagad darīt, ja māte viņam bija no Krievijas, bet tēvs no Ukrainas. Labi ka sieva ukrainiete, nav problēmu, bet bērni - viens puika saprecējies ar lietuvieti, otrs dzīvo Krievijā un sieva krieviete. Mums armijā cilvēki dalījās tikai cilvēkos un mēslos. Mēsls bija tāds liščīgi smaidošs Šņaks no Latvijas, viņš bija „kaptjorščiks”, saņēmis pastā rotas vēstules, viņš tās pa kluso uzplēsa un ņēma ārā vecāku sūtītās naudiņas. Vēl bija tāds praporščiks Tatarskis, melis, mazs un niecīgs, ar dzīvi un dienestu neapmierināts cilvēciņš no Ukrainas. Ar cieņu atceros inženieri - apakšpulkvedi Šerstobitovu- īstu krievu inteliģentu, taisnīgu un godīgu, cik noprotu, šīs īpašības tad arī bija iemesls tikai apakšpulkveža pakāpei. Vecākais leitnants mehāniķis Blavatckis,ukraiņu vīrs ar lāča spēku un dzelzs veselību, ziemā pat pie -40°C vingroja ārā izģērbies kails līdz jostas vietai un pēc tam ar sniegu mazgājās.

ej ellē, kremlin