Austriešu pensionāram Jozefam Friclam bija divas sejas. Sabiedrībā viņš bija cienījams pilsonis, gādīgs vectētiņš, kurš kopā ar sievu audzināja meitas pamestos bērnus. Taču patiesībā 73 gadus vecais vīrs tiek turēts aizdomās par prātam neaptveramiem noziegumiem. Viņš atzinies, ka mājas pagrabā bija ierīkojis slepenu bunkuru, kurā turēja savu it kā pazudušo meitu Elizabeti. Viņas ieslodzījums ilga 24 gadus, kuros Elizabete tika pazemota un izvarota. Turpat bunkurā viņa dzemdēja septiņus bērnus, no kuriem seši izdzīvoja, bet viens nomira drīz pēc dzemdībām. Mirušo mazuli J.Fricls esot sadedzinājis. Trīs bērni (15 gadu vecā Liza, 14 gadu vecā Monika un 12 gadu vecais Aleksandrs) kādu laiku pēc piedzimšanas "atradās" pie mājas sliekšņa, un J.Fricls oficiāli pieņēma viņus audzināšanā. Taču pārējie bērni (19 gadu vecā Kerstina, 18 gadu vecais Štefans un piecus gadus vecais Fēlikss) kopā ar māti palika dzīvot bunkurā un līdz šim nebija redzējuši saules gaismu.
Sieva nezināja
Šokējošais noziegums noticis Austrijas pilsētiņā Amštetenē, kur ir nedaudz vairāk kā 20 000 iedzīvotāju. Tas nav pirmais šāda veida gadījums Austrijā, tāpēc austrieši ir spiesti uzdot sev dažus nepatīkamus jautājumus. Kāpēc kaimiņi, policija un pašvaldības amatpersonas tik ilgi nemanīja neko aizdomīgu un neatklāja slepeno moku kambari? Dīvainākais ir tas, ka par vīra slepeno dzīvi it kā nav zinājusi pat viņa sieva, 69 gadus vecā Rozmarija, kura dzīvoja vienā mājā ar J.?Friclu un gadu desmitiem nenojauta par vīra noziegumiem.
J.Fricla meitai Elizabetei tagad ir jau 42 gadi; viņa tika sagūstīta 18 gadu vecumā. Tēvs viņu seksuāli izmantojis jau kopš 11 gadu vecuma. Elizabete pazuda bez vēsts 1984.gada augustā, kad tēvs viņu ievilinājis pagrabā, sazāļojis un saslēdzis roku dzelžos. Viņa tika iesprostota bunkurā, kur pavadīja turpmākos 24 gadus. J.Fricls bija būvniecības inženieris, tāpēc viņš varēja pats saviem spēkiem izveidot slepenu telpu zem mājas. Pagrabā bija vairākas nelielas istabiņas, kuru kopējā platība bija ap 50-60 kvadrātmetriem. Telpa bija bez logiem, griestu augstums dažviet bija tikai 170 cm. Ieeja bunkurā bija paslēpta aiz skapjiem; durvis bija aprīkotas ar koda atslēgu, un slepeno kombināciju zināja tikai pats J.Fricls.
Policija uzskata, ka J.Fricla sieva Rozmarija nebija iesaistīta noziegumā. Viņa nenojauta par slepenā bunkura esamību un domāja, ka Elizabete pazudusi bez vēsts. Rozmarija gan audzināja trīs Jozefa un Elizabetes bērnus, kurus J.Fricls esot "atradis" pie mājas sliekšņa. Viņš apgalvoja, ka Elizabete esot pametusi bērnus, jo pati nespējot par viņiem parūpēties. Mazuļiem bija pievienotas Elizabetes rakstītas zīmītes. Varas iestādes atļāva J.Friclam audzināt bērnus, jo domāja, ka pazudusī Elizabete iesaistījusies kādā sektā.
Sabiedrības atbildība
Liza, Monika un Aleksandrs gāja skolā un dzīvoja šķietami normālu dzīvi. Iespējams, ka viņiem nebija ne jausmas par pagrabā ieslodzīto māti, diviem brāļiem un māsu. Noziegums tika atklāts, kad vecākā meitene, 19 gadu vecā Kerstina, smagi saslima. J.?Fricls piekrita nogādāt viņu slimnīcā. Viņai tika atklāta bīstama slimība, iespējams, tās bija asinsgrēka sekas. Ārsti gribēja sazināties ar meitenes māti. J.Fricls izveda Elizabeti un abus pārējos bērnus no bunkura; sievai viņš pavēstīja, ka pazudusī meita esot atgriezusies mājās. Policija sazinājās ar Elizabeti, kura piekrita izstāstīt visu patiesību, ja viņai nekad vairs nevajadzēs tikties ar briesmīgo tēvu.
Austrijas prese vēsta, ka Elizabete ir ļoti bāla un izskatās 20 gadu vecāka par saviem gadiem. Nopietnas attīstības problēmas ir arī pārējiem bērniem. Ārsti uzskata, ka bunkurā pavadītais laiks ļoti kaitējis viņu redzei, runas un saziņas spējām. "Abi zēni pirmoreiz mūžā ieraudzīja saules gaismu," vēsta policijas pārstāvis Francs Polcers. Speciālisti veiks DNS analīzes, lai noskaidrotu, vai J.Fricls patiešām ir visu sešu bērnu tēvs.
Viņam jau ir vairāki pieauguši bērni. Kaimiņi vēsta, ka J.Fricls radījis kārtīga cilvēka, gādīga vectētiņa iespaidu. "Viņš izskatījās kā nekaitīgs vecs vīrs. Neviens nevarēja iedomāties kaut ko tādu. Tas ir neticami," stāsta kaimiņiene Anita Lahingere. Nekādas aizdomas par J.Fricla ģimeni nebija izteikuši arī sociālie darbinieki un skolotāji. "Kā tas iespējams, ka neviens neko nav dzirdējis vai redzējis. Ko tas liecina par kaimiņiem, radiniekiem, ģimeni un draugiem, arī par valsts amatpersonām?" vaicā Austrijas laikraksts Der Standard. Daži komentētāji spriež, ka šādi gadījumi skaidrojami ar pārtikušās sabiedrības vienaldzību un nevēlēšanos "bāzt degunu citu darīšanās".
***
Atsauc atmiņā citu maniaka verdzeni Austrijā
Pagrīdes bunkurā ieslodzīto bērnu liktenis austriešiem atsaucis atmiņā līdzīgu gadījumu ar austriešu meiteni Natašu Kampušu, kura noziedznieka gūstā pavadīja astoņus gadus. Nataša bija ieslodzīta piecus kvadrātmetrus lielā bunkurā, un viņas vienīgā sabiedrība bija "saimnieks" Volfgangs Priklopils, kurš 1998.gada martā nolaupīja 10 gadu veco meiteni.
Natašas ieslodzījums aizritēja Austrijas pilsētiņā Štrāshofā ap 25 km uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas Vīnes. 3097 dienas viņai bija jāiztiek bez ģimenes, draugiem un saules gaismas. V.?Priklopils padarīja Natašu par savu verdzeni, tomēr atturējās no fiziskas vardarbības. Dažkārt viņš atļāva meitenei klausīties radio un skatīties ierakstītus televīzijas raidījumus, piemēram, filmiņas par misteru Bīnu. Nataša varēja lasīt mācību grāmatas, pašmācības ceļā viņa iemācījās arī adīt.
Nataša izbēga no gūsta 2006.gada augustā, kad viņai bija 18 gadu. V.Priklopils uz brīdi zaudēja modrību, jo domāja, ka meitene ir aizņemta ar viņa automašīnas tīrīšanu.
Sapratis, ka viņa upuris aizbēdzis, 44 gadus vecais V.?Priklopils izdarīja pašnāvību, metoties zem Vīnes vilciena. Pēc izkļūšanas no gūsta N.Kampuša kļuva slavenība; daudzi apbrīnoja viņas drosmi un izturību.
Kaut gan bērnību pavadījusi maniaka gūstā, Nataša atstāja gudras un apķērīgas meitenes iespaidu. "Es neesmu upuris tāpēc vien, ka citi mani par tādu uzskata," intervijā telesabiedrībai ORF uzsvēra N.Kampuša. Viņa nežēlojās par savu likteni. "Es tiku pasargāta no daudzām lietām, piemēram, es nesāku smēķēt vai dzert, biedroties ar sliktiem draugiem," atzina N.Kampuša. "Šie astoņi gadi mani padarīja par to, kas esmu tagad. Es nevaru tos ignorēt.