Pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina, ka Uzbekistānā ir autoritārisms

Pirmajā acu uzmetienā nekas neliecina, ka Uzbekistāna ir valsts, kurā, kā apgalvo cilvēktiesību aktīvisti, valda autoritārs režīms, kas nepieciešamības gadījumā var vardarbīgi apspiest opozicionārus. Vienīgā nodevīgā zīme ir civilā tērptie vīri ar rācijām, kas rūpīgi seko līdzi katram Latvijas prezidenta delegāciju pavadošo žurnālistu solim. Iespējams, tieši tādēļ ne Dienas sastaptais veikalnieks, ne aptieķniece un piecu bērnu māte Guļnona nevienu sliktu vārdu par savu valsti un tās līderi Islāmu Karimovu nesaka. "Es jūtos pavisam brīvs, mēs kādreiz bijām atkarīgi no Krievijas, tagad esam paši savā zemē," saka Azīzs, kurā noklausās divi veikalā strādājošie puiši. Tieši lielās iespējas, kādas esot radītas jaunajai paaudzei, uzteic sastaptie uzbeki. I.Karimovs izglītību ir noteicis kā vienu no valsts prioritātēm. Tas nav brīnums, ja ņem vērā, ka no 27,3 miljoniem Uzbekistānas iedzīvotāju 52% ir jaunāki par 20 gadiem, un jau šobrīd viena no galvenajām valsts problēmām ir bezdarbs, kas liek uzbekiem doties darba meklējumos uz kaimiņvalstīm.Opozīcijas nav Aptiekas vadītāja, kura savu vārdu atsakās nosaukt, jautāta par trīs gadus senajiem notikumiem Andižanā, samulst un veikli nober, ka neko par tiem nezina. Tieši 2005.gadā notikušās režīma pretinieku apspiešanas dēļ, kas prasīja ap 500 cilvēku dzīvību, Uzbekistānas attiecības ar rietumiem ir pasliktinājušās un Eiropas Savienība ieviesa sankcijas pret šo Centrālāzijas valsti. Iegūt no režīma atšķirīgi domājošo viedokli Uzbekistānā nav viegli. "Vai nu viņi visi dzīvo ārzemēs, vai arī ir nogalināti," tā teju vienbalsīgi man atbild vairāki ārvalstu un pašmāju kolēģi — Centrālāzijas jautājumus pārzinoši žurnālisti, kuriem lūdzu uzbeku opozicionāru kontaktus. Uzbeki jau ir pieraduši, ka viņu vārdā šajā valstī runā tikai viens cilvēks. Abu valstu delegāciju tikšanās laikā viedokli par tālāko attiecību attīstīšanu pauž ne vien Latvijas prezidents, bet arī ministri un citas amatpersonas, bet otrā galda pusē runātājs ir I.Karimovs. Viņš iepazīstina ar ministriem, kas rātni pieceļas kājās, un pamudina apsēsties vienu no lēnīgākajiem padotajiem. Uzbeku līderis atzīst, ka varētu jau dot vārdu arī padotajiem, taču būtībā viņš visu ir pateicis.Aizmirst Andižanu Kad neizdodas atrast cilvēkus, kuriem varētu būt citāds viedoklis nekā Uzbekistānas prezidentam, Diena lūdz palīdzību Latvijas vēstniecībai Taškentā. Tiek apsolīta tikšanās ar neatkarīgu uzbeku politologu. Pirmā šaubu ēna parādās jau brīdī, kad tūlīt pēc ielidošanas Taškentā Latvijas žurnālistus sagaidošie Uzbekistānas Ārlietu ministrijas darbinieki laipni stāsta, ka programmā ir tikšanās ar šo politologu. Tas ir gados pavecs vīrs vārdā Rafiks Saifuļins, kurš šobrīd privāti konsultējot rietumu partnerus par ekonomisko un politisko sadarbību ar Uzbekistānas varas iestādēm. Jebkādas ilūzijas par viņa "neatkarību" zūd brīdī, kad vīrs, kurš sola "pavisam atklātu sarunu", atzīst, ka viņam piezvanījuši no Uzbekistānas Ārlietu ministrijas un lūguši satikties ar latviešu žurnālistiem. Pēcāk atklājas, ka viņš ir ieņēmis augstus amatus specdienestos un strādājis I.Karimova administrācijā. Novērsdams jebkādas diskusijas par cilvēktiesībām un autoritārismu, R.Saifuļins atzīst, ka Uzbekistānā nav demokrātijas. Viņš Uzbekistānas režīma aizstāvībai izmanto sen izmantoto argumentu, ka Āzijas valstīs Rietumu stila demokrātija nemaz nebūtu iespējama. Uzbekistāna, kuras tēls pamatīgi cieta pēc notikumiem Andižanā, mēģina pārliecināt, ka šis jautājums ir jāatstāj pagātnē, ja Eiropa vēlas sadarboties ar Taškentu. Gan Valsts prezidentam Valdim Zatleram, gan žurnālistiem visi satiktie mēģina uzsvērt, ka patiesībā tā bija bandītisku grupējumu atbruņošana, ne nežēlīga vēršanās pret vienkāršiem civiliedzīvotājiem. Ja tas nebūtu izdarīts, tad valstī būtu bijis haoss, saka R.Saifuļins. "Andižanu vajag aizmirst," žurnālistiem strikti paziņo politologs. Klausoties Uzbekistānas amatpersonu runās, kļūst skaidrs, ka Uzbekistāna, kas šobrīd cenšas nostiprināt savu vietu reģionā, vēlas labas attiecības ar Eiropas Savienības valstīm kā instrumentu šā mērķa sasniegšanai. Ekonomiskās saites tai šobrīd daudz ciešākas ir ar Āzijas un arābu valstīm, ne Eiropu, kas tikai pēdējo gadu laikā atģidusies, cik liels sadarbības potenciāls slēpjas Centrālāzijā. Valstis, bez kurām Uzbekistāna iztikt nevar, ir Krievija un ASV, saka R.Saifuļins. Pēc notikumiem Andižanā Eiropas Savienības līderi nav bieži viesi Uzbekistānā, tādēļ viņi patiesi sirsnīgi sagaida viesus no ES. Viņi tos gaida atkal. Ja vien tie, kā uzsver Taškenta, nevēlēsies uzstāties ar rietumu demokrātijas paraugstundām.