Lačinas, Kelbadžaras un Agdamas rajonu iedzīvotāji pirms šo teritoriju pamešanas nodedzinājuši sava mājas, veikalus un citas ēkas, redzams sociālajos tīklos publicētajos video un fotogrāfijās.
Atbilstoši uguns pārtraukšanas vienošanās nosacījumiem Kelbadžaras rajons jānodod Azerbaidžānai līdz 15.novembrim, Agdamas rajons - līdz 20.novembrim, bet Lačinas rajons - līdz 1.decembrim.
Šie rajoni ir daļa no tā dēvētās Kalnu Karabahas drošības buferzonas, kas nonāca armēņu spēku kontrolē pēc 90.gadu kara, bet kas PSRS laikos neietilpa Kalnu Karabahas Autonomajā Apgabalā.
9.novembra vienošanās paredz, ka armēņu un azerbaidžāņu armijas paliek pēdējā konflikta eskalācijas posmā ieņemtajās pozīcijās, un tas nozīmē, ka Azerbaidžānas kontrolē paliek Kalnu Karabahas pamatteritorijas dienviddaļa un visa buferzonas dienviddaļa.
Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans trešdien paziņoja, ka kopā ar Krievijas un Azerbaidžānas līderiem pieņēmis trīspusējo paziņojumu par uguns pārtraukšanu Kalnu Karabahā, lai reģionā izvairītos no pilnīga sabrukuma, aplenkuma un tūkstošu armēņu karavīru nāves.
Kalnu Karabahas konfliktā intensīvas kaujas atsākās 27.septembrī.
Azerbaidžānas un Armēnijas starpā valda naidīgas attiecības kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad notika karš par galvenokārt armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu.
Kalnu Karabaha, kas padomju laikā bija Azerbaidžānas PSR sastāvā, kopš deviņdesmito gadu sākuma ir "de facto" neatkarīga armēņu republika. Kaut arī kopš PSRS sabrukuma Azerbaidžāna nekontrolēja Kalnu Karabahu, tā šo armēņu apdzīvoto reģionu uzskatīja par savu teritoriju. Arī starptautiskā sabiedrība uzskata Kalnu Karabahu par daļu no Azerbaidžānas, un neviena valsts nav atzinusi šo reģionu par neatkarīgu valsti.