Kundera asi noliedz nule izskanējušās ziņas, ka 21 gada vecumā būtu komunistu slepenpolicistiem nosūdzējis bijušo čehu pilotu Miroslavu Dvoržačeku. Notikums it kā risinājies 1950.gada pavasarī. Kopmītnē, kur dzīvoja arī M.Kundera, ieradās M.Dvoržačeks un atstāja kādai paziņai savu portfeli. Viņa par to pastāstījusi savam draugam, viņš — M.Kunderam, kurš devies uz policiju. To apstiprina 1950.gada 14.martā rakstīts policijas ziņojums, kurā kā ziņotājs minēts tieši M.Kundera.Padomi un kritika Dažās dienās M.Kunderam uzradušies gan aizstāvji, gan pretinieki. Pirmo vidū ir arī bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Havels, kurš aicinājis vēsturniekus būt uzmanīgākiem savos vērtējumos. "Milan, skaties uz to no malas! Cilvēkiem dzīves ceļā gadās arī kas sliktāks par neslavu presē," V.Havels raksta jaunajā Respekt numurā. Viņam pievienojies literatūras vēsturnieks Zdeņeks Pešats, kurš apgalvo, ka M.Dvoržačeku nosūdzējis viņa paziņas draugs, vēlēdamies pasargāt no policijas topošo sievu. Tā līdz šim uzskatījis arī pats M.Dvoržačeks, kuru notiesāja uz 22 gadiem soda nometnēs. Atklātībā uzpeldējušo policijas ziņojumu viņi gan nespēj izskaidrot. M.Kunderas kolēģis Jirži Stranskis atgādina, ka viņš savulaik "darbojies, apbrīnojis un aizstāvējis" Komunistisko partiju, tāpēc jaunās ziņas neesot nekas pārsteidzošs. "Kamēr mēs neesam tikuši galā ar savu un tautas pagātni, tā mūs turēs savā pavadā. Un tad tā atriebsies visnepiemērotākajā brīdī. Tieši tas tagad noticis ar Milanu Kunderu. Nekas vairāk un nekas mazāk," raksta J.Stranskis. M.Dvoržačeka sieva piebilst, ka viņai "nekad nav bijušas ilūzijas par Kunderas cilvēcīgajām īpašībām".Primitīvais sociālists Pagātnes traipi M.Kunderas biogrāfijā sāk parādīties no pusaudža gadiem, kad viņš iestājās Čehoslovākijā tikko varu ieguvušajā Komunistiskajā partijā. Muzikologa un augstskolas profesora dēls ar mākslinieka izglītību partijas vadībai tomēr šķita pārāk liels individuālists, un 1950.gadā — divus gadus pēc pievienošanās — viņu no tās izslēdza. "Tad nu viss būtu skaidrs," Dienai norāda dzejnieks un tulkotājs Uldis Bērziņš, "Kunderam tai laikā pašam bija nepatikšanas, bet viņš bija un gribēja būt "progresa pusē" un taisīt karjeru. Tas jau nekas, visi jau tikai cilvēki — tikai slikti, ka tagad nav dūšas par savu rīcību atbildēt…" Viņš gan uzsver, ka lieta joprojām ir neskaidra. 1968.gada Čehoslovāku komunistiskās partijas Rīcības programmas autors un M.Kunderas ilggadējais līdzgaitnieks Zdeņeks Mlināržs, atceroties tālaika pasauli, savā autobiogrāfijā rakstīja: "Vētrainie laiki manu paaudzi priekšlaicīgi pievērsa politikai. Viens no galvenajiem tā rezultātiem bija melnbaltais pasaules skatījums, kur vienā pusē bija ienaidnieks, bet otrā — viņa pretinieks. Pirms 1948.gada februāra un vairākus gadus pēc tā mūsu izpratne par sociālismu bija primitīva un vienpusēja." 1956.gadā M.Kundera atkal pievienojās Komunistu partijai un bija tās biedrs līdz pat 1970.gadam, kad viņa uzskati nonāca pārliekā pretstatā partijas nostājai. Tiesa, jau divus gadus iepriekš, līdz ar Padomju Savienības tanku iebraukšanu Prāgā, viņa darbi tika aizliegti. 1976.gadā M.Kundera pārcēlās uz Franciju. Atradis sevi "Līdz 30 gadu vecumam es rakstīju daudz ko: galvenokārt mūziku, arī dzeju un pat lugu," kādā intervijā rakstnieka gaitu sākumu atceras Milans Kundera. "Es meklēju savu balsi, savu stilu un pats sevi. Ar pirmo Smieklīgo mīlu stāstu, kuru uzrakstīju 1959.gadā, kļuvu pārliecināts, ka esmu atradis sevi. Es kļuvu par prozas rakstnieku, romānistu, un vairs neesmu nekas cits." Jau pirmajos romānos par vienu no galvenajām M.Kunderas tēmām kļuva totalitārais režīms un tā ietekme uz vienkāršajiem cilvēkiem. "Savienot galēju jautājuma nopietnību ar galēju formas vieglumu — tāds allaž ir bijis mans mērķis," viņš rakstīja par savu grāmatu Atvadu valsis. Ja otro nodrošina brīvi plūstošā valoda un nereti kariķētie sižeti un personāži, tad par nopietnību parūpējusies paša M.Kunderas dzīves pieredze. "Jaunībā es dzīvoju šausmu pasaulē. Un ļoti daudzi jaunieši atbalstīja šīs šausmas sava pieredzes un brieduma trūkuma dēļ, savas visu—vai—neko nostājas dēļ, sava romantisma dēļ," 1985.gadā intervijā atzina M.Kundera, tiesa, nesakot, vai arī pats bija starp šiem jauniešiem. "Ja tā, Kundera, manuprāt, tajā laikā rīkojās morāli apšaubāmi, pakļaudams līdzcilvēkus briesmām sava stāvokļa nodrošināšanas labad (atkal, manuprāt). Un iznāk — tagad viņš rīkojas gļēvi, bet "īstam rakstniekam" tas gauži nepiedien," saka U.Bērziņš. Milans Kundera notikušo uzskata par sava veida sazvērestību, norādot, ka tā parādījusies atklātībā Frankfurtes grāmatu tirgus atklāšanas dienā. "Tas ir aizdomīgi perfekti sagatavots atentāts," viņš sacīja Čehijas ziņu aģentūrai pirmajā sarunā ar dzimtenes žurnālistiem daudzu gadu laikā. Neoficiāli arī tiek runāts, ka skandāls varētu ievērojami samazināt M.Kunderas izredzes iegūt Nobela prēmiju, saka U.Bērziņš.
Rakstnieku Milanu Kunderu apvaino sadarbībā ar slepenpoliciju
Vispirms Ginters Grass, tagad arī Milans Kundera. Divi izcili rakstnieki un totalitāro režīmu kritizētāji, kuriem pēdējos pāris gados atklājusies jaunības dienu sadarbība ar šiem pašiem režīmiem. Te gan līdzība arī beidzas. G.Grass dienēšanu Waffen-SS tanku divīzijā atzina pats (tiesa, pēc vairāk nekā 60 gadiem), savukārt M.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.