Viens veiksmes stāsts

Šķiet, ka šoreiz veiksmes stāsts izrādīsies aizkustinoši pamācošs – Nīls paziņojis, ka apjēdz, cik milzīga nauda nonākusi viņa rokās, zina, ka daudzi cilvēki, kas laimējuši loterijās vienkārši „sajūk prātā un sāk rīkoties ar vieglo naudu pilnīgi neracionāli”, taču kovbojs, kurš visu dzīvi palīdzējis savai ģimenei „galus savilkt kopā”, zina, ko nozīmē fiziski smags darbs, tāpēc „negrasās naudu bezjēdzīgi notriekt, bet gan ieguldīt savas ģimenes un dārgo, vienmēr izpalīdzīgo kaimiņu dzīves kvalitātes uzlabošanai”. Daļu naudas viņš ziedos labdarībai. Daļu – jaunas zemes iepirkšanai.

ASV dzīves līmeņa pētniecības aģentūra Census Bureau atzīmē, ka Todkauntija, mazs ciematiņš Dienviddakotā, ir septītais „nabadzīgākais reģions visā valstī”, kura iedzīvotāji pārsvarā pārtiek no lopu uzraudzīšanas un metāla atkritumu vākšanas apkārtnē, ko tie nodod otrreizējai pārstrādei.

Vanlesu ģimenē Nīls ir vienīgais bērns, pagaidām neprecējies, un kopā ar māti un tēvu apstrādā 320 akru lielo zemes gabalu, kas viņiem pieder. Uztur ganāmpulku – zirgus, aitas, govis. Nīls sevi uzskata par īstu rančēro, taču amizanti ir tas, ka puisi aizkustinājusi Enga Lī slavenā filma Kuprainais kalns, jo tur esot „parādīts, kāda patiesībā provinces rančo ir grūta dzīve” (piebildīsim, ka Kuprainais kalns ir visai skumjš un pikants stāsts par divu kovbojpuišu aizliegto mīlestību).

Paradoksāli, ka Nīls ļoti reti piedalījies šāda veida loterijās un šī gada maijā uz labu laimi nopircis Powerball kartītes par atlikušajiem 15 dolāriem, jo kaimiņciemā ar nosaukumu Vinnera (winner – angliski uzvarētājs) vietējā pārtikas veikalā neesot bijis izdodamās sīknaudas. Uz veikalu Nīls, kā jau riktīgs kovbojs, bija aizjājis uz sava mīļākā zirga – ķēvītes Eleonoras: „Varbūt viņa man atnesa laimi, jo Elija nez kāpēc piestāja tieši pie tās pārtikas bodes, kuru parasti neapmeklēju?”