Visbīčas mērs Džonatans Fārmers mums vēlāk pastāsta, ka pārliecinātāku pretimigrācijas aktīvisti mums diez vai pilsētā izdotos atrast, taču Dž. Stota savu viedokli izsaka politkorekti, vairāk vainojot pašas Lielbritānijas politiku, ne cilvēkus, kas brauc labākas dzīves meklējumos. Viņa pati savu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem komentē īsi - "Es pieņemu visus cilvēkus, kamēr vien viņi nav sociālisti, jo katram ir jāstrādā, lai nopelnītu iztiku".
Vienmēr esat uzņēmusi viesus?
Nē, Bed&Breakfest piedāvāju deviņpadsmit gadus, bet līdz tam darbojos atkritumu apsaimniekošanas biznesā. Man ar vienu no dēliem bija liels atkritumu apsaimniekošanas bizness, bet kad pilsēta nolēma, ka viņiem vairs mūsu pakalpojumi nav nepieciešami, zemi, ar kuru vairs nevarējām pelnīt, pārdevām. Tad atnācu te, lai dzīvotu, ne uzņemtu viesus (smejas). Tā sākās, kad draudzene, kas uzņēma viesus, Ziemassvētku laikā palūdza, vai nevaru uzņemt kādu cilvēku, ko viņa nevarot izmitināt, jo bērni braucot ciemos. Sanāca tā, ka viņš pie manis nodzīvoja divus mēnešus un sapratu, ka man tas pat patīk, turklāt tūrisma informācijas centrā uzzināju, ka pilsētā ārkārtīgi trūkst naktsmītnes. Tagad gandrīz visu laiku esmu aizņemta.
Kā vērtējat to, kas noticis Lielbritānijā pēdējos desmit gados?
Britānija ir uzbūvēta uz maziem uzņēmumiem, kas viens otru balsta, bet leiboristi to nesaprata. Viņi visu grib lielu un lai tas pieder valstij, bet tas nekad nestrādā, jo nedod motivāciju. Uzņēmums ir kā bērns – tam jāveltī viss līdz tas kļūst par pašu galveno dzīvē. Taču ja strādā kāda labā un saņem noteiktu atalgojumu, tad interese neparādās. Nekad neesmu strādājusi citam, arī abi dēli darbojas savos uzņēmumos.
Pasauli ārpus dzimtenes esat redzējusi?
Savulaik bieži devos uz Franciju, īpaši, kad tas tunelis tika izrakts, jo tur vīns bija lētāks (smejas). Vēl esmu bijusi Spānijā, Kanāriju salās, taču uz Vācijā es neesmu bijusi un nebraukšu. Nevaru piedot Holokaustu. Par to atceros ik dienu, nespēju ar to samierināties.
Kā ar Austrumeiropu?
Nē, turp nav sanācis aizbraukt, neesmu bijusi. Toties ASV gan esmu redzējusi ļoti daudz – arī kuģojusi pa Misisipi uz Mineapolisu, kas man kā džeza pielūdzējai bija neaizmirstams notikums.
Visbīčā ir daudz austrumeiropieši, bet redzam arī indiešus un ķīniešus...
Indieši jā, Indija taču ir daļa no Britu nāciju sadraudzības. Šeit Visbīčā ir vairāki, burvīgi indiešu restorāni. Lielākā daļa indiešu šeit atrodas, jo viņiem te ir uzņēmumi - viņi strādā sev. Arī ķīnieši šeit nestrādā priekš citiem.
Kad austrumeiropieši pirmoreiz ienāca Visbīčā?
Kad Krievija Otrā pasaules kara laikā aizgāja līdz Vācijas vidienei, te ļoti daudzi ieradās, bet viņi drīz pārcēlās tālāk.
Bet kāda ir pašreizējā situācija? Kad šeit dzīvojošie Austrumeiropieši sāka ienākt?
Kad misters [premjerministrs Tonijs] Blērs paziņoja, ka visi ir laipni gaidīti, jo mums ir ļoti daudz darba un dzīvesvietu. Pirms astoņiem gadiem tas bija kā vilnis. Viņi [austrumeiropieši] palika tepat pretī manai mājai krūmos, dienu un nakti dzēra un nedarīja pilnīgi neko, tikai skatījās uz manu māju. Parks bija pilns. Tas viss tikai tādēļ, ka Blērs pateica, ka šeit ir darbs, kā te patiesībā nebija. Protams, bija, bet tas bija mūsu darbs, ko iebraucēji bija gatavi darīt par daudz mazāku samaksu, kamēr vietējie izvēlējās saņemt pabalstus. Ja es būtu premjerministra vietā, es nemaksātu viņiem pabalstus, vai vismaz maksātu mazāk, nekā viņi saņemtu par darbu, bet tā jau nenotiek.
Tas šai pilsētai bija milzīgs šoks – ikviena mazākā telpa, dzīvokļi virs veikaliem un birojiem pēkšņi bija aizņemta, daudzi pat apmetās arī tepat pie parka sienas krūmos. Viņi neprata valodu un viņiem nebija, kurp doties. Nedomāju, ka vispār kādai personai uz šīs planētas, kas vēlas kurp doties, vajadzētu tikt ielaistai valstī pirms ir zināms, kā nodrošināt dzīves apstākļus.
Bet kā ir šobrīd? Problēmas ir pazudušas?
Nekas daudz jau nav mainījies – gan te, gan Bostonā, kas ir netālu no šejienes, ir tās pašas problēmas. Ap abām pilsētām ir plašas lauksaimniecības zemes un ar nozari saistītas rūpnīcas, kurās nepieciešams liels skaits darba roku, taču šiem cilvēkiem nāk līdz problēmas. Viena no tām ir nelegālā alkohola ražošana. Bostonā viens tāds agregāts, ar ko tas tika darīts, uzsprāga un nogalināja vairākus cilvēkus. Zinu, ka arī Visbīčā ir tāda vieta. Uz turieni pirms pāris mēnešiem pārvākušies arī tie, kas dzēra te iepretim manai mājai.
Pilsēta ir ārkārtīgi mainījusies – reti dzirdu uz ielas runājam angļu valodā. Tagad man ir bail iet ārpus mājas pēc tumsas iestāšanās, turklāt arī visi bāri ir atdoti viņiem un nav kurp doties pasēdēt.
Vai arī kriminālā situācija pilsētā ir pasliktinājusies?
Protams, ir šī meitenes slepkavības lieta, kuras dēļ Daily Mail raksta, ka mums te ir mafija. To gan nezinu - es jau neapgrozos starp iebraucējiem, jo viņi ir jauni un mūsu intereses dažādas.
Vai protat atšķirt latviešus, lietuviešus, poļus?
Nē, atšķirības nespēju saskatīt. Taču jāatceras, ka Lielbritānijā jau vēsturiski vienmēr bijusi kastu sistēma, kurā vienu aprindu cilvēki nerunā ar citu aprindu cilvēkiem.
Jūs vainojat Eiropas Savienību tajā, kas noticis pēdējos gados?
Ja notiktu pēc mana prāta, mums vispār nebūtu nekā kopīga ar Eiropu. Tas Lielbritānijai nepalīdz un nekad nav palīdzējis. Šķiet, vismaz [Deivids] Kamerons mūs no tā visa cenšas dabūt ārā. Jūs neatradīsiet nevienu konservatīvās partijas balsotāju, īpaši šajā apgabalā, kas negribētu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Četrdesmitajos gados mēs piedalījāmies karā, lai sakautu Vāciju, ar ko arī nodevas Eiropai tika veiktas, mums nevajag Eiropas problēmas.
Pat Islande izteikusi vēlmi iestāties savienībā...
Lai viņi stājas, britiem tas nepalīdzēs. Mēs neesam eiropieši – mēs esam briti. Esam aizmirsuši par kolonijām, kas mums bija daudzkārt svarīgākas. Mēs vairs nesaņemam augļus no Jaunzēlandes vai Dienvidāfrikas, bet Eiropas – tas ir absurds.
Pieļauju, ka arī imigrācija nav tas, ko vēlaties?
Jāņem vērā, ka visā valstī šāda situācija nav – tikai te un Bostonā. Citur galvenokārt iebrauc indieši un pakistānieši bet jūs viņus nepiespiedīsiet nākt strādāt uz laukiem – viņi stāv tam pāri. Nezinu, cik te austrumeiropiešu, bet tas, ko esmu skaitījusi, bija slepkavības – pirmajā gadā, kad viņi ieradās, notika veselas astoņas. Astoņas slepkavības vienā gadā Visbīčā, nebija bijušas visu manu 78 gadu laikā. Tāpat uz iebraucēju rēķina ir paliecinājies pašnāvību skaits. Atceros vienu gadījumu, kad lietuvietis speciāli sagaidīja, kad bērni iznāk no skolas, un tikai tad nolēca no skolas mūra zem kravas auto riteņiem. Kā ko tādu vispār var pieļaut? Turklāt to visu jāizmeklē mūsu policijai un jātiesā mūsu tiesām, tas man nepatīk.
Kā skatāties nākotnē?
Viņi jau nekur neaizbrauks. Nezinu, cik ilgi tā būs, bet cilvēki vairs neiet vakaros ārpus mājas, vairs uz ielas nedzird angļu valodu tik daudz, kā tas bija agrāk. Kad biju bērns, caur parkam devos uz pilsētas centru, bet tagad šī vieta ir izmirusi. Cilvēki gan problēmas risina citādi – visiem ir mašīnas, ar kurām ātri var nokļūt citās pilsētās.