Savukārt jebkura prognoze paredz, ka procesos ir kaut kāda iekšēja loģika, cēloņu un seku sakarības, citiem vārdiem sakot, ir spēkā kaut kādi modeļi. Šonedēļ kādā no pašmāju televīzijas raidījumiem pazīstams sociologs, slavens ar savu ironisko izteiksmes stilu, vienubrīd kļuva nopietns un domīgi ierunājās par «jaunas paradigmas veidošanos».
Ticamāk gan, ka, ja atļauts neveikls kalambūrs, jaunās paradigmas būtība ir tā, ka nekādu paradigmu vairs nav - aizvadītajā gadā visdažādākajos tēmu lokos eksperti, publicisti secinājuši, ka modeļi izrādījušies nepilnīgi, rekomendācijas - nepilnīgas, visiem zināmais - apšaubāms. Piemēram, Manhattan Institute izdotā žurnāla City šā gada pēdējā numurā plašs materiāls veltīts dažādām receptēm panīkušu pilsētu ekonomiskās un sociālās rosības atjaunošanai. Secinājums - ieteikumu modes mainās, atrast pārliecinošu modeli joprojām nav izdevies. The Economist gada nogales numurā konstatēts, ka vienlīdz kļūdainas bijušas abas teorijas (attiecīgi arī valsts ekonomiskās politikas piegājieni): ka uz inovācijām vairāk tendēti ir mazi uzņēmumi vai - tieši otrādi - lielās korporācijas. Gribat būt ekoloģiski apzinīgāks patērētājs un sliecaties ievērot «jaunās pieticības» kodeksu? Austrālijā iznākošais The Coversation šomēnes veltīja materiālu, lai parādītu, cik kaitīgi dabu ietekmē veģetārisms. Esat pārliecināts, ka internets veicina zināšanu pieejamību? Interneta izdevums Edge decembrī pielika pamatīgas pūles, lai pierādītu zināmā mērā pretējo - ka it kā tik viegli par jebkādu tēmu internetā atrodamā informācija veicina kūtrumu, paviršību. Atliek salīdzināt, ko gada sākumā atzīti analītiķi rakstīja par Indijas ekonomisko potenciālu, Arābu pavasari un kāds tonis par tiem pašiem jautājumiem dzirdams gada nogalē, lai secinātu, ka speciālistu vienīgais glābiņš ir tas, ka publika ātri aizmirst viņu prognozes. Piesolītie klimatisko izmaiņu modeļi spītīgi atsakās visaptveroši pierādīties. Vidusslāņa uzplaukums Ķīnā, Krievijā utt. nav novedis pie - kā tika apgalvots - attiecīgo valstu politisko sistēmu demokratizēšanās.
Šai lielajai nenoteiktībai nevajadzētu kļūt par iemeslu relatīvisma uzplaukumam (ja stabilu pieturpunktu nav, atļauts ir viss). Pareizāk būtu secināt, ka mums - indivīda, valsts līmenī - jākļūst gatavākiem atteikties no kādas izvēlētās ceļa kartes, jātop elastīgākiem. Ticamu prognožu trūkums var uzdzīt zināmu depresiju. Tajā pašā laikā tas var mazināt nepamatotas ambīcijas un pašpārliecinātību, savukārt nepieciešamība nepārtraukti adaptēties galu galā ir bijis cilvēces attīstības dzinējspēks.