Abām ir viss nepieciešamais, lai tās atbalstītu viena otru.Tomēr, kā izteikušies Polijas diplomāti, divpusējās attiecības ir "sliktākās Eiropā", un vērotājus no malas tas varētu izbrīnīt.Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis nav gatavs apmeklēt kaimiņvalsti, kamēr Viļņa neatļaus Lietuvas poļiem oficiālos personas dokumentos lietot burtu "w" un citas poļu alfabēta diakritiskās zīmes, kādu lietuviešu rakstībā nav.Varšava arī bloķē Viļņas iesaistīšanu tā dēvētajā Veimāras kaujas grupā, kurā grib apvienoties Francija, Vācija un Polija, kuras kontingentam tad varētu pievienoties arī Lietuvas karavīri."NATO aizsardzības plāni paredz, ka Polijas karavīriem jāriskē ar dzīvību, aizstāvot Lietuvu pret (teorētiskiem) draudiem no Krievijas puses," raksta izdevums.Abas valstis vajadzīgas viena otrai it visā - sākot no enerģētiskās drošības, konkrēti, atomelektrostacijas celtniecības, līdz labāku dzelzceļu un autoceļu nodrošināšanai, tas atzīmē.Kāpēc tad galu galā šīs attiecības ir tik sliktas? - vaicā "European Voice".Poļi apgalvo, ka lietuvieši ir ietiepīgi nacionālisti. Tikmēr lietuvieši uzskata poļus par augstprātīgiem un tur savu kaimiņvalsti aizdomās, ka tā vēl uzkurina šo konfliktu mākslīgi, lai radītu ieganstu nodevībai pret Lietuvu, proti, lai varētu pārdot Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu Krievijai.Lai palīdzētu lasītājiem izprast šo situāciju, izdevums piedāvā salīdzinājumu - tas uzskata, ka Lietuva un Polija atgādina pāri, kas ilgu laiku nodzīvojis laulībā, bet izšķirts, kad abi laulātie nonākuši ārvalstu cietumā.Iznākuši brīvībā, tie uzsākuši īsu, niknu strīdu, bet vēlāk to attiecībās iestājies ilgs atsalums, kad puses nav likušās viena par otru ne zinis. Pēc tam tās vēlreiz nonākušas cietumā, atkal atguvušas brīvību, un tagad dzīvo vienkārši kaimiņos.Šī rūgtā pieredze abas puses padarījusi nervozas. Turklāt uz vienām un tām pašām lietām katra no tām raugās pa savam.Polija šo laulību, kas slēgta pirms četrarpus gadsimtiem, uzlūko ar diezgan siltām atmiņām, savukārt Lietuva domā, ka pušu savienība nav bijusi godīga, un atceras to kā aizvien smacējošāku pieredzi. Polijas-Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika pamazām atstāja ēnā savulaik slaveno Lietuvas Dižkunigaitiju un beidzās ar pārpoļošanu, novedot lietuviešu nacionālo kultūru tuvu iznīcības robežai."Pavirši raugoties, šie argumenti mūsdienās šķiet nenozīmīgi. Taču, palūkojoties dziļāk, kļūst skaidrs, ka tie ir nopietni," atzīst "European Voice".Lietuva ar saviem nepilnajiem 3,3 miljoniem iedzīvotāju joprojām visnotaļ bažīgi uzlūko desmitkārt lielāko Poliju, raizējoties par savas kultūras un valodas nosargāšanu, tas norāda. Daudzi lietuvieši baidās, ka poļi sirds dziļumos mūslaiku Lietuvu nemaz neuzskata par īstu valsti, bet vienīgi par atšķēlušos provinci, kuras iedzīvotāji runā dīvainā valodā, kas gan tiek uzskatīta par senu, bet lielākoties izveidojusies XIX gadsimtā.Starpkaru periodā Polija piespiedu kārtā pārpoļoja okupēto Viļņas novadu, un šobrīd pat atturīgi centieni atdzīvināt un uzturēt šai reģionā lietuviešu valodu un kultūru raisa "ietekmīgās, bet aizmāršīgās" Varšavas neapmierinātību. Ja tiktu pieņemts lēmums atļaut lietot "poliskoto" alfabētu un poļu apdzīvotajās Lietuvas vietās rakstīt ielu nosaukumus divās valodās, lietuvieši to uztvertu sāpīgi. Ja tas turklāt tiktu darīts Polijas spiediena ietekmē, viņi to vērtētu kā piekāpšanos nepieņemamai šantāžai, spriež izdevums.Tikmēr poļiem lietuviešu nostāja šķiet naidīga, paranoiska un balstīta uz nebūtiskiem argumentiem. Viņuprāt mūsdienu Eiropā cilvēkiem būtu tiesības rakstīt savus vārdus, kā vien viņi paši vēlas.Lietuva vairākkārt solījusies atrisināt šo problēmu, bet tas vēl aizvien nav noticis, tāpēc Polija un dažas augstas poļu amatpersonas jūtas aizvainotas, raksta "European Voice".Polijā dzīvojošajiem lietuviešiem, piemēram, ir tiesības lietot sava alfabēta īpašās diakritiskās zīmes, bet baltkrievu un ukraiņu minoritātēm pat atļauts īpašā pases ailītē ierakstīt savu vārdu kirilicā.Laikraksts "Vilniaus diena" gan norāda, ka izdaudzinātās lietuviešu tiesības Polijā nebūt neatbilst īstenībai. Kaimiņvalstī dzīvojošie lietuvieši nereti baidās no diskriminācijas un savās kopienās jūtas kā indiāņu rezervātā, tas raksta.Vēl viens nesaskaņu iemesls ir Polijas naftas kompānijai "PKN Orlen" piederošais koncerns "Orlen Lietuva" jeb bijusī "Mažeiķu nafta". Poļi ir sarūgtināti par Lietuvas varas iestāžu nevēlēšanos pārdot viņiem Klaipēdas naftas termināli, kā arī par demontēto dzelzceļa atzaru no Mažeiķiem uz Reņģi.Sākotnēji poļi uzskatīja, ka, iegādājoties Mažeiķu uzņēmumu, viņi palīdzējuši Lietuvai turēties pretī Krievijas spiedienam attiecībā uz energoresursu piegādi, bet nu viņi šo lēmumu nožēlo.Lietuvieši savukārt domā, ka poļi kā Mažeiķu naftas koncerna īpašnieki ir pārāk valdonīgi, mantkārīgi un nepateicīgi.Raugoties no malas, lasītājiem aprakstītā situācija varētu atgādināt citu ārēji šķietami bezjēdzīgu strīdu - jautājumu par Maķedonijas nosaukumu, raksta "European Voice". Polijas un Lietuvas draugi gan cer, ka šis gadījums neturpināsies tikpat smagi, tomēr nedz vienas, nedz otras valsts politiķi nedod īpašu pamatu optimistiskām cerībām, nobeidz izdevums.
European Voice apraksta, kāpēc Lietuvas un Polijas attiecības ir sliktākās Eiropā
Lietuva un Polija savstarpējās attiecībās izturas kā kašķīgs laulātais pāris, ko izšķīrusi ilgstoša dzīve svešā cietumā, lai arī, spriežot racionāli, tās varētu būt labākie draugi, jo gan pagātnē, gan tagadnē tām ir daudz kopīga - šādu viedokli pauž Briseles nedēļas izdevums "European Voice".Abas valstis vieno kopīga vēsture un kultūras saites, un arī mūsdienās tās satrauc vienas un tās pašas raizes, proti, kaimiņi, turklāt šīs raizes skaidrojamas ar vieniem un tiem pašiem iemesliem - ar rūgtu pieredzi.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.