No vienas puses, Nīderlande bija starp tām sešām valstīm, kas pēc Otrā pasaules kara sāka vienotās Eiropas projektu un savulaik aktīvi iestājās par Eiropas vienotās valūtas ieviešanu, no otras puses, nīderlandieši bija starp tiem, kas pie balsošanas urnām noraidīja tā dēvēto ES konstitūciju.
Tagad analītiķi zīlē, kura no Nīderlandēm uzvarēs trešdienas vēlēšanās - vai tā, kas arī turpmāk kalpos par bākuguni ES tālākai integrācijai, vai arī tā, kura kļūs par ES dezintegrācijas vēstnesi. "Katras Nīderlandes vēlēšanas bijušas par priekšvēstnesi noskaņojumam, kas valda visā Eiropā," aģentūrai AP norādījis Eiropas Politikas pētījumu centra analītiķis Pjotrs Macejs Kačiņskis. Viņš piebilst, ka Nīderlandes vēlēšanas būs "prelūdija" īpaši svarīgajām vēlēšanām, kas nākamgad gaidāmas Vācijā.
Aptaujas liecina, ka kreisi centriskā Darba partija (PvdA) sava jaunā līdera Dīderika Samsona vadībā pēdējo dienu laikā ir panākusi līdzšinējā premjerministra Marka Rutes pārstāvēto liberālo Tautas partiju brīvībai un demokrātijai (VVD) un katra no abām populārākajām partijām var cerēt uz 35 no 150 deputātu vietām. Rute, kurš 2010.gadā kļuva par pirmo liberāļu pārstāvi premjera krēslā kopš Pirmā pasaules kara, cenšoties atgūt līdzšinējās līderpozīcijas, svētdien sniegtajā intervijā brīdinājis, ka PvdA "Nīderlandei ir bīstama". Viņš norādījis, ka gadījumā, ja Darba partija vēlēšanās uzvarēs, nāksies likvidēt lielu skaitu darba vietu un atjaunosies rindas pie slimnīcu uzņemšanas nodaļām, kādas bija vērojamas iepriekšējo PvdA vadīto valdību laikā.
Gan 45 gadus vecais Rute, gan 41 gadu vecais bijušais Greenpeace aktīvists Samsons eirozonas krīzi un nepopulāros taupības pasākumus centies pasniegt tikai kā vienu no daudzajiem priekšvēlēšanu debašu jautājumiem. Taču tieši valdības izdevumu apcirpšana, lai samazinātu budžeta deficītu zem Eiropas Savienības (ES) noteiktā maksimālā līmeņa, aprīlī noveda pie Rutes valdības krišanas, un arī pirms trešdienas vēlēšanām izdevumu samazināšana, kas jau tagad ievērojami skārusi nīderlandiešu maciņus, ir jautājums, kas pamatā nodarbina vēlētāju prātus. "Viens no svarīgākajiem vēlēšanu jautājumiem ir ekonomiskā krīze un taupība," sarunā ar aģentūru AFP atzinis Amsterdamas Brīvās universitātes politikas zinātnieks Andrē Krauvels.
Gan VVD, gan PvdA ir proeiropeiski orientētas partijas, taču, pateicoties budžeta apcirpšanai, kura daļēji nepieciešama, lai segtu izdevumus, kas nepieciešami finansiālās palīdzības sniegšanai parādos ieslīgušajām ES dienvidvalstīm, pieņemas spēkā vēlētāju naidīgums pret Briseli. Abas vadošās partijas piedāvā atšķirīgu izeju no radušās situācijas. "Kamēr VVD iestājas par stingru taupību", tostarp par civildienesta ierēdņu skaita samazināšanu, PvdA aicina zināmus līdzekļus ieguldīt ekonomikas izaugsmes stimulēšanā.
PdvA piedāvā budžetu sabalansēt tikai līdz 2017.gadam, īpaši neraizējoties par Briseles prasībām to paveikt jau līdz nākamajam gadam. "Zināmā mērā VVD ir tuvāka, piemēram, Vācijas [kanclerei] Angelai Merkelei, kamēr PvdA būtu tuvāka Francijas [prezidentam] Fransuā Olandam," atzīst Krauvels.
Tajā pašā laikā tādas partijas kā Gērta Vildersa vadītā Brīvības partija (PVV), kas par savu galveno priekšvēlēšanu lozungu pasludinājusi izstāšanos no eirozonas, negūs labumu no vēlētāju eiroskepticisma, jo pilsoņi tomēr apzinās, ka attālināšanās no ES nav risinājums, norāda Krauvels. Aptaujas liecina, ka PVV, kas 2010.gada vēlēšanās ieguva 24 mandātus, šoreiz var cerēt tikai uz 19 deputātu vietām.
Arī Emīla Rumera vadītās galēji kreisās Sociālistu partijas (SP) sākotnējā popularitāte sākusi gaist. Vēl pirms mēneša aptaujas liecināja, ka par kreisajiem ekstrēmistiem būtu gatavi balsot pat 39% vēlētāju, taču tagad SP atbalstītāju skaits ievērojami samazinājies, un partija parlamentā varētu iegūt vairs tikai 21 vietu. Rumers intervijā televīzijas raidījumam Buitenhof svētdien pat aicināja aizliegt sabiedriskās domas aptaujas rezultātu publicēšanu vairākas nedēļas pirms vēlēšanām.
Taču, neskatoties uz aptaujām, vēlēšanas var nest pārsteigumus, jo vēl pirmdien 5,5 miljoni no 12,5 miljoniem balsstiesīgo atzina, ka nav izšķīrušies, par ko balsot. Piemēram, Vilderss pirmdien pauda pārliecību, ka daudzi no vēl neizlēmušajiem balsos pat PVV. "Joprojām notikt var jebkas," sarunā ar AFP atzinis arī Amsterdamas universitātes politiskās komunikācijas profesors Klāss De Frēze.
Neskatoties uz nepieciešamību pieņemt straujus lēmumus, ko pieprasa eirozonas krīze, pēc vēlēšanām varētu sekot ilgs politiskās tirgošanās periods par jaunās koalīcijas sastāvu.
Vairums analītiķu gan uzskata, ka nākamā koalīcija būs centriska un, vismaz īstermiņā, proeiropeiska. "Tomēr Hāgā nevalda ievērojams entuziasms par ciešāku politisko sadarbību Eiropas Savienības ietvaros," AFP sacīja politikas analītiķis Alfrēds Peipers. "Ja savu pozīciju [pret ES] stingrāku padarīs Vācija, Nīderlande darīs to pašu." "Mums ir darīšana ar politiski ļoti fragmentētu ainu," atzīst de Frēze. "Taču vairums vēlētāju vēlas stabilu koalīciju."
Dienas, kad Nīderlande, kas ir viena no sešām pašreizējās ES dibinātājvalstīm, automātiski atbalstīja "vairāk Eiropas", ir pagājušas. Jau 2005.gadā nīderlandieši bija tie, kas līdz ar francūžiem referendumā noraidīja ES konstitucionālo līgumu. "Daļa ļaužu Nīderlandē izjūt emocionālu nepatiku pret Eiropas integrācijas procesu - pret tā ātrumu, tā dziļumu un pret tā visaptverošo iedabu," aģentūrai Reuters norādījis Aleksandrs Rinojs-Kans, kurš līdz pagājušajai nedēļai ieņēma Sociālās un ekonomiskās padomes priekšsēdētāja krēslu.
Lai gan Nīderlande atbalsta stingrāku banku uzraudzību un stingrāku fiskālo disciplīnu, lai nepieļautu eirozonas parādu krīzes atkārtošanos, un Hāga bija viens no aktīvākajiem aizstāvjiem idejai par Briseles pilnvaru paplašināšanu dalībvalstu budžetu uzraudzīšanā, nīderlandieši nevēlas, lai Eiropas birokrāti bāztu degunu katrā pilsoņu dzīves jomā. "Briselei nav jālemj, kā gatavojams Holandes siers," sarunā ar Reuters norādīja Tilburgas universitātes cilvēkresursu pētījumu profesors Jāps Pauve.