Pāvesta Franciska neviennozīmīgi vērtētā runa Eiropas Parlamentā (2.daļa)

Mūsdienu polittehnologi tautām cenšas atņemt to tradicionālos reliģiskos priekšstatus, aizvietojot tos ar liberālisma erzacu: New age ezotēriskajiem murgiem vai ateismu utt. Tradicionālās struktūras (ģimene, tauta, kristietība), cenšas aizstāt ar postmodernajām: 1) normālas ģimenes vietā - nenukleārā ģimene, gejisms vai brīvais sekss, 2) tautas vietā - kosmopolitisms, spekulatīv\a kpitāla vara= globalizācija 3) bet kristietības vietā - New age, ezotērika, neopagānisms utt. Tas notiek tā: cenšas padarīt pievilcīgu kaut ko citu, tikai ne to - ar ko dzīvojuši senči un kas ir nācijas kultūras pamatā. Tiek radīts priekšstats, ka kristietība, tas ir kaut kas fuj, bet budisms, "viedisms", saentoloģija = jebkas tāls un eksotisks vai sens un aizmirsts, protams, ir automātiski kaut kas ļoti labs. Tā ir pārbaudīta ideoloģiska taktika! Vai uzķersimies?

Visdziļāko cieņu pāvestam, taču atļaušos nepiekrist viņa nostādnei, ka jāturpina neierobežotā migrācija, kas ved uz to, ka Eiropas pamattautām draud kļūšana par mazākumtautām savās valstīs. Multikulturālisms iet vienā solī ar marksismu. Ja marksisma ideoloģijas valstī - Padomju Savienībā kāds iedrošinājās protestēt pret miljona Krievijas kolonistu iepludināšanu Baltijā, to iesēdināja pēc Kriminālkodeksa 65. panta. Ja mūsdienu neomarksisma ideoloģijas pārņemtajā Eiropas Savienībā kāds protestēs pret multikulturālismu un kolonistu iepludināšanu, tas tiks apsūdzēts rasismā un arī iespundēts. Marksistiskais totalitārisms joprojām dzīvāks par dzīvu.

Daudzi pāvesti atradās sava laikmeta domas avangardā: Gregors Lielais - iedibināja Baznīcas liturģisko dziedājumu tradīciju - no šejienes cēlusies Rietumeiropas klasiskā mūzika; Gregors VII - reformēja baznīcas dzīvi un aicināja lajus palīgā, lai tie sekotu savu baznīcu garīgajai dzīvei un aktīvi tajā iekļautos- sekoja viduslaiku 11 - 13. gs. neredzēts uzplaukums, kad no klosteriem sāka attīstīties mākslas stils - romānika, tad gotika, progresīvas lauksaimniecība metodes, no klosteriem izplatījās laika skaitīšanas un racionālas stingras dienas kārtības tradīcija; Pāvests Silvestrs, kurš bija arī matemātiķis un zinātnieks, ieviesa arābu ciparus, Gregors XIII - ieviesa jaunu kalendāru - gregorisko, ko lietajam arī tagad - turklāt tas tika izstrādāts aprēķinos balstoties uz Kopernika heliocentrisko teoriju (kas tobrīd bija vadošo zinātnieku apšaubīta); un vairāki citi pāvesti: Jānis XXIII sasauca II Vatikāna koncilu, kas sāka dialogu ar citām ticībām; Jānis Pāvils II sekmēja PSRS sabrukumu un kritizēja gan komunismu, gan kapitālismu utt. Arī Benedikts XVI ir bijis ar mugurkaulu - konsekventi nostājoties pret liberālisma morālo relatīvismu, visatļautību un patvaļu,vienlaikus - atvērts jauninājumiem un REĀLISTS. Izskatās, ka Francisks būs tikpat stingrs un vienlaikus radošs savā kalpojumā!