Rējieni uz sev svešo valsti

Kaut arī visi Dienas sastaptie jaunie daugavpilieši apgalvoja, ka neatbalsta savu vienaudžu ekstrēmo rīcību, tomēr arī viņu attieksme pret Latvijas valsts politiku virzībā uz Eiropas Savienību (ES) un NATO lielākoties bija noliedzoša. Jaunieši atzina arī, ka viņiem trūkst gan informācijas, gan arī iespējas atklāti diskutēt par Latvijas politiku. «Pieaugušie ir aizmirsuši, ka Latvijā aug politiski neizglītota jaunatne, kuriem ir vienaldzīga tās valsts nākotne, kurā viņi dzīvo,» saka Daugavpils 9.vidusskolas 10.klases skolnieks Andrejs Gailāns, Aļinas Ļebedevas klasesbiedrs. Pati Aļina kopš pagājušās piektdienas vairs šajā skolā nemācās. Skolas direktore Silvija Birjuļina apgalvo, ka iemesls Aļinas atskaitīšanai no skolas ir nevis politiski motīvi, bet gan viņas izaicinošā uzvedība. «Pēc incidenta Rīgā, kad Aļina ar neļķēm centās iesist pa seju Velsas princim, viņa laikam domāja, ka skolā viņu sagaidīs kā varoni, bet jaunieši viņu atklāti ignorēja,» saka direktore. Savukārt 17.vidusskolas direktors Ivars Škiņčs atzīst, ka vēl pirms Jaunā gada skolas pedagoģiskās padomes sēdē ticis lemts jautājums par Irinas Pantjušenko atskaitīšanu no skolas nesekmības un kavējumu dēļ. Irina jau nedēļu nav bijusi skolā. Klasē viņa ne ar vienu nedraudzējoties un savu sabiedrību meklē ārpus skolas, stāstīja I.Škiņčs. Gan Irinas, gan Aļinas skolotāji uzskata, ka Aļinu vajadzējis reāli sodīt, nevis presē nepamatoti attēlot kā varoni, jo tagad viņas darbībai rodas sekotāji. Taču abi skolu vadītāji atzīst, ka viņu skolās nav ticis diskutēts par Latvijas politiku, no tās it kā norobežojoties. Aļina Dienai apgalvoja, ka nav draudzējusies ar Irinu un viņu pazīstot tikai vizuāli. Pati viņa ar nacionālboļševikiem vairs nesatiekoties un cenšoties vairāk laika veltīt mācībām, tāpēc nesaprotot, kāpēc viņu palūguši aiziet no skolas. «Baidos, ka Daugavpilī Aļinai būs grūti atrast skolu,» atzina Aļinas mamma Larisa Ļebedeva, kuras uzraudzībā nepaklausīgo meitu atdeva Rīgas Centra rajona tiesa. Ar Irinu Dienai sazināties neizdevās, jo viņai nav telefona. Andrejs negrib dienēt Latvijas armijā «Man šis gadījums atgādina Krilova fabulu Zilonis un Mosjka - Irina un Aļina ir kā mosjkas, kas rej uz lielo ziloni - valsti, kurai no tā ne silts, ne auksts,» saka A.Gailāns. Viņš, tāpat kā viņa klasesbiedri Andrejs Grišanovs, Vadims Komkalovs, Jekaterina Nikolajeva un Dmitrijs Svirenko, mācās vienā no labākajām pilsētas skolām ar padziļinātu valodu mācību. Ar Dienu viņi latviski runāt atsakās, taču latviešu valodā izteiktos jautājumus labi saprot un savus uzskatus pauž labprāt. «Man nav vienaldzīgs Latvijas liktenis, es šeit dzīvoju un esmu gatavs atdot savus spēkus šīs valsts labklājībai, kaut arī neatbalstu tās politiku,» saka A.Gailāns, kas tikko atgriezies no reģistrācijas valsts dienesta pārvaldē. Tomēr dienēt Latvijas armijā ne viņš, ne viņa klasesbiedri nevēlas un arī attieksme pret Latvijas iestāšanos NATO viņiem ir negatīva. Jaunieši baidās, ka Latvijā tiks izvietotas NATO karabāzes. «Mūsu attieksme ir negatīva varbūt tāpēc, ka Daugavpilī pārsvarā dzīvo krievvalodīgie, kuri jūtas saistīti ar Krieviju. Mēs gribētu, lai Latvija sadarbojas ar Krieviju. Mēs esam jauna valsts, mums vēl vajag ekonomiski attīstīties, tad mūs pat uzaicinās iestāties ES un NATO. Tagad Latvijai šajās organizācijās būs pēdējā vieta, mūs komandēs stiprākie,» saka Vadims. Tomēr zēni atzīst, ka gan par NATO, gan par ES plusiem un mīnusiem viņiem trūkst informācijas, tāpēc lielākoties Daugavpils krievvalodīgā jaunatne ir vai nu apolitiska, vai arī pakļaujas dažādām ekstrēmistiskām kustībām, piemēram, nacionālboļševikiem. Taču Dienas sarunu biedri pret pēdējiem ir noskaņoti negatīvi. «Esmu bijis dažos mītiņos un varu teikt, ka šiem ļaudīm nav sajēgas ne par Latviju, ne par Krieviju, ne arī par NATO,» saka Dmitrijs. Viņš nav Latvijas pilsonis, taču naturalizēties pagaidām nevēlas. «Iespējams, pēc skolas beigšanas es mācīšos kādas citas valsts augstskolā, tāpēc Latvijas pilsonība tikai traucēs.» Arī turpmāk Dmitrijs negribētu saistīt savu dzīvi ar Latviju, jo uzskata, ka te valda bezdarbs un Latvija kā valsts nav stabila. Jaunieši stāsta, ka informāciju par politiskajām norisēm vairāk saņem no televīzijas - gan no Krievijas televīzijas kanāliem, gan no Latvijas TV krievu valodā raidītajām ziņām. Katjai un Irinai problēmu mazāk, jo viņas brīvi lasa gan latviešu, gan krievu presi. Dmitrijs atzīst -viņu mulsinot, ka tik ļoti atšķiras informācija, kas tiek sniegta Latvijas krievu un latviešu presē. Tas liecinot par Latvijas sabiedrības sašķeltību. Jaunieši neredz perspektīvu Latvijā Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Atis Lejiņš Daugavpils jauniešu noliedzošo attieksmi pret Latvijas valsts politiku skaidro ar jauniešu neinformētību un to, ka viņi ir viegli ietekmējami, ko izmantojuši tie politiskie spēki, kam ir krasi negatīva attieksme pret NATO. «Šie jaunie cilvēki nav paši sev pajautājuši, kāpēc tad arī Krievija pašreiz tiecas uz NATO. Ja viņi ir gatavi uz diskusiju, tad esmu gatavs kopā ar kustības LATO aktīvistiem braukt un diskutēt ar viņiem,» teica Atis Lejiņš, piebilstot, ka jaunatnes organizācijas LATO filiāle top arī Latgalē. Daugavpils Universitātes (DU) sociālo zinātņu fakultātes dekāns, profesors Vladimirs Meņšikovs gan uzskata, ka Daugavpils jauniešu negatīvā attieksme pret Latvijas valsts politiku lielākoties balstās uz drūmo ekonomiski politisko situāciju novadā, kur jaunieši neredz iespēju izmantot savu izglītību un dabūt darbu. No DU socioloģisko pētījumu laboratorijas pirms diviem gadiem veiktā pētījuma par jaunatnes pāreju no izglītības uz nodarbinātību varēja secināt, ka jaunieši, lai nodrošinātu savu ģimeni, lielākoties spiesti braukt projām - vai nu uz Rīgu, vai arī uz ārzemēm, tāpēc viņus vairāk par NATO vai ES nodarbina savas eksistences problēmas.