Vai mājturības stundās skolēni apgūst mūsdienu vajadzībām nepieciešamas iemaņas

Mājturība tā pat kā visi citi priekšmeti ir atkarīgi no skolotāja

Strādājot mūsdienu civilizācijas apstākļos, rokas paliek bezdarbībā, tāpēc tās vairs nekalpo garam kā tā izpausmes instruments un kā līdzeklis. Ir spēkā likums, ka cilvēkam tikai līdz zināmai pakāpei drīkst zust tiešais kontakts ar radītajām lietām un ne tikai cilvēka intelektam, bet gan visiem viņa sajūtu orgāniem un, it īpaši viņa rokām vajadzīga aktīva saikne ar tām, lai šis kontakts paliktu īsts, darboties spējīgs un radošs. Mūsdienās cilvēks baidās no intensīva roku darba. Un tāpēc kļūst nabadzīgāka arī viņa māja. Ja cilvēks neattīsta rokas, viņam draud garīga iztukšošanās. /Marija Montesori/ Domāju, ka zināma daļa komentāru uzskatāmi demonstrē šī norādījuma neievērošanas sekas.

Zēnu mājturībā jāatsakās no tādām bezjēdzīgām lietām, kā svečturi no skārdenēm, stiepļu ķēdītēm un citiem pesteļiem. Savulaik biju saskāries ar situāciju, ka gatavojot šīs lietas, skolēni nejēdza pat iesist naglu dēlī, vai nomērīt materiāla garumu, ko es uzskatu par daudz svarīgāku iemaņu, kuru stundās vienkārši neizskata. Tas pats ar rasēšanu. Visa piekasīšanās par katru milimetriņu, katru sīkumu, kas ir mazliet smieklīgi - visi man pazīstamie studenti, kas studē būvniecības un inžinērijas fakultātēs jau sākot ar pirmo kursu rasē uz datoriem, kas ir pavisam cita opera. Arī zēniem uzskatu, būtu jāmāca visas "meiteņu" lietas - gludināšanu, apiešanos ar virtuves iekārtām, veļas mašīnām, pārtikas produktu izvēli un tā joprojām. Pieredze rāda, ka tie, kam tas ir vajadzīgs, jau kopš bērnības prot gan zāģēt gan ēvelēt un virpot. Ikdienišķās lietas (ēdiena pagatavošana, gludināšana u.c.) gan bija jāmācās pašam - brokastis diemžēl no koka neizgrebsi.

Mājturības priekšmets sniedz arī ievirzi profesijas izvēlē. Kā puisis zinās, ka viņš varētu kļūt par labu galdnieku, ja to būs redzējis tikai filmās, kā meitene varēs kļūt par šuvēju vai tērpu dizaineri, ja tērpus būs redzējusi tikai veikalā uz pakaramā utt. Mu neiestāstīsiet man, ka visu var apgūt mājās. Nu nav šobrīd vecākiem tik daudz laika. Pamatskolā bērniem ir jāsniedz pēc iespējas plašākas pamatzināšanas un pamatprasmes, lai viņi spētu noorientēties profesijas izvēlē.

Gribētu gan, lai puiši mācītos vīriešu darbus. Skaidrs, ka ir problēmas ar materiāliem, bet... Piemēram, ja ir "izkritis" no sienas kontakts, jāpieliek lustra, vienkārši pielikt glezniņu (vienkārši naglu sienā iesist es arī māku, tiesa gan, var nejauši izbirt apmetums) utt. Meitenēm, cik zinu, māca šūt un lāpīt. Var būt arī zēniem vajadzētu kaut ko praktisku no vīru lietām zināt, kaut vai teorētiski, nedaudz- tādas elementāras ikdienas lietas kā pievienot ,piemēram, veļas mašīnu....

Es laikam nojūgtos skolā, ja būtu tikai eksaktie un fumanitārie priekšmeti. Tas taču ir tik forši, ka pa vidu ir arī mājturība, vizuālā māksla vai sports. Vismaz nav vienveidība.

Jebkurš psihologs vai ārsts jums pateiks, cik ļoti svarīga loma cilvēka veidošanās procesā ir darbam ar rokām, muskulatūras nostiprināšanai, kas sekmē smadzeņu darbību. Skolā tik ļoti var redzēt, kurš bērns, atnākot uz skolu, ir sēdējis tikai pie datora un kurš ir zīmējis, veidojis, lipinājis utt. Nerunājot nemaz par to, cik vērtīgas ir prasmes, ko tu iegūsti priekš sevis. Jā - skolas laikā man arī nepatika rokdarbi, jo bija tāds vecums, citas intereses, bet šobrīd ne brīdi nenožēloju, ko man iemācīja. Un vispār šī ir bezjēdzīga diskusija, jo šādi mēs varam runāt par jebkuru mācību priekšmetu un nekad nebūs vienādu viedokļu.

Skolu pabeidzu pirms 4 gadiem. Es teiktu, ka visu to izšūšanu (mūsdienās šāds bezjēdzīgs laika kavēklis tiek aizvietots ar internetu) varētu aizvietot ar pāris stundām par sadzīves ķīmiju. Adīšana man nepadevās un nebija nekādas motivācijas to iemācīties. Ja es gribētu pati adīt sev džemperus un cimdus (retums mūsdienās), pati arī iemācītos. Džekiem kokapstrāde, metālapstrāde varbūt var noderēt pēc tam, ja viņi izdomā ar to saistīt savu profesiju. Ja šo pašu ideju pielietojam attiecībā pret meitenēm, ka viņām tas noderēs nākotnes (mājsaimnieces) profesijā, tad tas nav reāli, jo lielākā daļa sieviešu nevarētu pat atļauties būt mājsaimnieces. Pie tam šāda mācību programma mūsdienās mēģina atražot arī pagātnes ekonomisko stāvokli, kad vajadzēja visu taisīt pašam. Taisīt ēst (tas tiek pamatots kā vienīgais noderīgais temats mājturībā) arī var mierīgi iemācīties mājās. Neatceros, ka tur būtu notikusi jebkāda mācīšana, vienkārši tika sapirkts papilnam izejvielu (tāpat kā visām mājturības nodarbībām) un tās meitenes, kam patika gatavot, kaut ko gatavoja. Pēc tam mēs to visu izbarojām puišiem. Nekā par kultūrvēsturisko mantojumu, gaumi un ko tur vēl ne no stundām neatceros. Nav īpaši liela sakara mācību priekšmeta standartam ar realitāti.

Adītas,šūtas un tamborētas lietas veikalos vairāk kā saprašanas. Pa tām pāris nabaga stundām, kas atvēlētas ēst gatavošanai, tāpat neko neiemācījos, jo darbi jau bija arī jādala starp klases meitenēm, un es labākajā gadījumā tiku pie viena darba posmiņa 5 minūšu garumā. Cik es būtu laimīga, ja kāds būtu tajās stundās iemācījis apieties ar urbi (kaut vai). Tagad daudz noderīgāk būtu nekā adīšana, kur es tikai adatas lauzu un mammu mocīju, kas manā vietā dara. Pašu pašu pamatus-OK, bet ne tam veltīt tik daudz laika, cik mūsdienās skolā. Arī ēst gatavot māca dzīve, lietišķo etiķeti un citus ēšanas/ veselīga dzīvesveida padomus reti kurš 5. vai 9. klases skolēns ņem galvā, etiķete par jaunu jāapgūst, kad beidzot vajag un visu pārējo iemācās tad, kad vajag! Tās lietas aiziet nebūtībā- Normāli apieties ar tehniskām, elektroniskām lietām dzīve nemāca- tas var beigties bēdīgi. Un tad jākaras vecākiem kaklā "iemāci man lūdzu salabot"...... Esmu laimīga, ka mājturība= viens no pamatskolas laika drausmīgākajiem murgiem= ir pagātnē.

Esmu pateicīga savai skolotājai, ka stundās iemācījos šūt. Mamma pati ar to nenodarbojās, bet pēc mana spiediena, ka skolā vajag, nopirka lētu šujmašīnu. Pirmie apģērba gabali, ko uzšuvu, ar šodienas acīm skatoties, bija visai briesmīgi, bet cik lepna es tajos toreiz jutos! 80. gadu beigās 90. sākumā, kad neko jēdzīgu nopirkt nevarēja, sāku šūt pēc Burdas piegrieztnēm, arī žaketes un mēteli, un bērniem pat svētku uzvalciņus uzšuvu. Tagad nav ne laika, ne vajadzības, bet vismaz nav tā kā vienai otrai kolēģei, kas iet uz darbnīcu, lai atšūtu svārkus vai bikšu galus. Viss dzīvē noder, lai tikai mācās!

esmu laimiiga, ka savam puikam varu uzadit istas vilnjas durainjus un zekjes, kamer citi berni staiga vienadas masu produkcijas pussintetikas un salst. shaja zeme, no apmeram 30 sieviesu kolektiva esmu vieniga, kura to spej. vai vajadzibas gadijuma spej apvilet biksu galus un nevis ar katru nieku skrien pie suveja un doma, ka sujmasina ir kas lidzigs antikam kosmosa kugjim. lai slava latvijas majturibas skolotajiem, kuri censhas!

Darbības ar rokām, plaukstām attīsta cilvēka domāšanu un uztveri kopumā, tāpēc domāju, ka mājturības stundas ir ļoti vērtīgas. Mūsu cilvēki prot ļoti daudz, un, salīdzinot ar daudzām attīstītākām valstīm, esam gatavie burvju mākslinieki! Un tas ir apsveicami, ka sievietes spēj kaut vai vienkāršākos mājturības darbus izdarīt un vīrieši nazi uzasināt, nevis ar katru sīkumu stiepties pie meistara.

Manuprāt, vai skolā apgūtais atbilsts mūsdienu prasībām, tik tiešām ir atkarīgs no skolotāja. Pie mums skolā var apgūt arī dekoratīvas piespraudes pagatavošnu vismaz 4 veidos vai zīda apgleznošanu u.c. Un vai tas ir slikti? Nereti pēc tam meitenes šīs prasmes veiksmīgi pielieto savam biznesam, piepelnās ar to.

Tik tiešām -uz lietām jāskatās pozitīvi nevis viss jāzākā un jāvadās pēc varbūt savas negatīvās pieredzes skolā. Ir jāciena arī savas tautas kultūras senās tradīcijas, ir jāattīsta bērnu roku muskulatūra, jāveido gaume utt. Nekad nebūs tā, ka visi priekšmeti visiem būs mīļi. Varam sākt diskutēt arī par matemātiku vai ķīmiju utt. un viedokļi arī dalīsies. Mājturība ir ļoti vērtīgs priekšmets priekš bērniem un nav pat vērts diskutēt par tā vajadzību vai nelietderīgumu...

Vajadzīga vienkārši pozitīva attieksme pret lietām! Kad mūsu bērni ir mazi mēs izdodam lielu naudu rotaļlietām lai attīstītu viņu pirkstiņus, kājiņas un atbilstošos smadzeņu rajonus. Darbmācība ir tāda pati rotaļāšanās, par labu rotaļāšanos liek arī labas atzīmes. Kur nu vēl gandarījums par to, ka esi spējīgs radīt materiālu pievienoto vērtību.