Izglītība vienmēr ir bijusi pārmaiņu krustugunīs, un, lai pārmaiņas notiktu, ir vajadzīgs viens iedvesmotājs. Kad Roberts Ķīlis kļuva par izglītības ministru, man bija iespēja ar viņu tikties nedēļu pēc viņa stāšanās amatā. Atbraucu uz skolu ļoti sajūsmināta. Mani pacēla un iedvesmoja, šķita, ka tas ir cilvēks, kas redz mērķus, uzdevumus un ceļu, kā šos mērķus sasniegt. Nedaudz vēlāk mēs, skolotāji un direktori, kļuvām skeptiski. Mērķi bija, bet nebija skaidri redzams ceļš, kā tos sasniegsim. Tad man vienā brīdī pat likās, ka mēs ar izglītības ministru un ministriju vairs neesam viena komanda. Savukārt tagad liekas, ka ministrs, īstenojot savu redzējumu par reorganizāciju ministrijā un savas komandas izveidi, neatstāj malā arī skolu direktorus un skolotājus. Mēs atkal kļūstam kā vienas komandas spēlētāji, lai izglītībā būtu reformas pēc būtības, tāpēc ka XXI gadsimta vajadzības prasa citādu jauno cilvēku - ar citādām zināšanām, prasmēm un iemaņām.
Vai pašlaik jūs jūtaties kā vienā komandā?
Pašlaik ir gribēšana pievienoties vienai komandai un realizēt šos uzstādījumus. Nevarēs tikai teorētiski izstrādāt modeli, būs vajadzīgi cilvēki, kas šo modeli izprot un iedzīvina praksē.
Ministrs skolām vēlas dot lielu brīvību, organizējot mācību procesu, pašiem saimniekojot, noteikt arī, ko mācīt un ko sasniegt. Cik gatavi esat to saņemt?
Manā izpratnē autonomija ir tiesības patstāvīgi lemt visus būtiskākos jautājumus. Tad es domāju par šodienu - šodien mēs jau to darām, jo ir skolas nolikums, kurā ir iespējas patstāvīgi lemt par procesa organizāciju, finansēm un uzstādītajiem galamērķiem. Varam koriģēt mācību saturu, mums ir tiesības izstrādāt pašiem savas programmas, izstrādājam amatu aprakstus, interešu izglītības programmas, audzināšanas darba programmas. Tā ir diezgan liela brīvība. Ko mēs vairāk gribam? Acīmredzot gribam, lai mūs mazāk diriģē, lai neviens nenāktu skolā un nesacītu: jūs to darāt ne tā, kā kāds cits saredzējis. Un tad es domāju - vai mēs vispār varam dzīvot pilnīgi vieni paši un baudīt to, ka mums ne ar vienu nav jārēķinās? Noteikti mēs tā nevaram. Vajadzētu būt politiskajam uzstādījumam par mērķiem un kritērijiem, pēc kuriem mēs pārbaudām, kā šie mērķi ir realizēti. Šķiet, ka varētu pozitīvi vērtēt tikai daļēju autonomiju, lai būtu mazāk birokrātijas, lai būtu lielāka patstāvība saimnieciskajā darbībā. Bet plānojumam ir jābūt, stratēģiskajam redzējumam ir jābūt. Un demokrātiski, kopā ar skolas padomi, kas pārstāv vecākus, mēs izvēlamies ceļu, kuru ejam, lai pildītu skolas noteiktos uzdevumus.
Tātad gribat teikt - lielākas skolu brīvības gadījumā nevajadzētu pazust atbildībai un atbildīgumam?
Jā, noteikti! Lielākas skolu brīvības gadījumā atbildīgums noteikti palielināsies - kad zināsim, ka birokrātija ir mazinājusies, paši sevi vairāk kontrolēsim.
Kā jūs vērtējat iecerēto galvojumu modeli* vispārējās izglītības finansēšanā?
Tas ir smags jautājums. Ministrs sacīja - katra skolēna vaučera vērtība varētu būt apmēram 1400 latu. Es parēķināju, ka mūsu skola iegūtu papildu 300 tūkstošus. Ja es protu izdzīvot nabadzībā, tad bagātībā ar klāt nākušiem 300 tūkstošiem latu es dzīvotu ekselenti. Bet tā būtu ekselenta dzīvošana tikai tajā gadījumā, ja man būtu jauna skola. Ja nebūtu vecās kanalizācijas sistēmas, ja būtu sakārtota vecā, 1975. gadā [veidotā] elektrības sistēma. Ja man būtu jauni soli, jauni krēsli, jo pirmās klases skolēna mamma, atvedusi savu bērnu uz skolu, saka: «Direktore, pie šiem soliem es sēdēju tad, kad pati gāju skolā.»
[Ja būs galvojumu sistēma], šī papildu 300 tūkstošu latu parādīšanās nekādā gadījumā netiks novirzīta uz mācību līdzekļu iegādi kā prioritāti un pavisam nekādā gadījumā - lai paceltu skolotājiem algas. Tad būšu pilnīgi atbildīga par skolas saimniecisko darbību un nevarēšu prasīt pašvaldības finansējumu kādā neparedzētā krīzes gadījumā. Tas mani satrauc, un es domāju, ka man labāk dzīvot tā, kā tagad, bez galvojumu sistēmas. Tā varētu būt kā modelis tad, ja skolas uzturēšana paliek pašvaldības ziņā.
Kā tehnoloģijas mainīs mācību procesu?
Tehnoloģijas ekonomē laiku un paaugstina efektivitāti, ļauj skolotājiem vairāk aizraut skolēnus un iedvesmot viņus apgūt mācību saturu. Bet tehnoloģijām ir arī mīnusi - manuprāt, tehnoloģijas neizkopj vispārējo inteliģenci un mazina vērtībizglītību. Strādājot tradicionālajā metožu ietvarā, bez tehnoloģijām, skolotāji vairāk aicina izkopt valodu, attīstīt runas prasmes, attīstīt kritisko domāšanu, izkopt rokrakstu.
XXI gadsimta skolēni ārkārtīgi labi orientējas lietās, ko skolotāji, kuru vidējais vecums ir 40 -50 gadu, vēl grūti izprot. Lai tehnoloģijas sniegtu būtisku devumu izglītības sistēmā, pirmkārt, jāsāk ar skolotājiem. Svarīga ir skolotāju mūžizglītība - nevar skolotājs apgūt vienus kursus, kā lieto vienu vai otru jauno datorprogrammu, bet katru dienu jābūt elastīgam darbam, lai iegūtās zināšanas pārvērstu par iemaņām.
Cik lielā mērā skolotāji ir gatavi ne tikai tehnoloģiju lietošanas prasmju apgūšanai, bet arī savas lomas maiņai, jo viņiem vairs nav zināšanu monopola?
Skolotājam ir jābūt varošam iedvesmot, aizraut, jābūt ar labām profesionālajām zināšanām un augstu vispārējo inteliģenci. Un skolotājam ir jābūt gatavam mainīt lomu. Viņš vairs nav zināšanu sniedzējs, viņam vajadzētu būt līdzbiedram, kas kopā ar skolēnu saredz mērķi, uz kurieni jāiet, attīsta skolēna mācīšanās spējas, jo skolēnam svarīgākais ir iemācīties mācīties. Tāds skolotājs, kurš izprot skolēna vajadzības un vēlmes un gudri stāv skolēnam solīti aiz muguras, ļaujot viņam būt līderim, ir iedvesmotājs. Tādu skolotāju Latvijā ir daudz. Bet mēs visi tādi neesam.
Pašlaik internetā ir liela informācijas pārbagātība - ne tikai vērtīga informācija, bet arī gluži nevērtīga, arī nepatiesa. Kā veicināt skolēnu spēju kritiski izvērtēt dažādus avotus, informāciju?
Kritiskā domāšana būtu jāattīsta visos mācību priekšmetos un katrā stundā. Tas arī ir atkarīgs no skolotāju profesionalitātes un skolotāju radošuma. (..) Ja skolotājs strādā 30 kontaktstundas, pazūd iespēja radoši strādāt, katrai stundai sagatavot ko jaunu, ar jaunām metodēm un paņēmieniem, lai skolotājs aizrautu, skolēniem būtu interesanti un paralēli stundas saturam arī veidotu sociālās prasmes un spēju informācijas gūzmā atlasīt vajadzīgo.
Pašlaik Latvijā ir diezgan striktas robežas starp mācību priekšmetiem. Savukārt kādā Zviedrijas skolā man stāstīja, ka viņi, piemēram, sasaista dabaszinību un sociālo zinību priekšmetus. Cik lielā mērā dažādu priekšmetu skolotāji savstarpēji koordinē to, ko viņi māca?
Mēs mēģinām to. Metodiskajās komisijās, veidojot stundu tematiskos plānus, arī tiek pārrunātas, piemēram, matemātikas prasmes, zināšanas un fizikas zināšanas. Ir jābūt pēctecībai. Ja to saskaņo, tad ir vieglāk gan skolēniem, gan skolotājam. Gribētos, lai mums būtu lielāka palīdzība, lai mācību līdzekļi ar to būtu vairāk saistīti, lai mācību grāmatās un programmās tas būtu vairāk koordinēts.
Bet kā vērtējat iespēju sasaistīt, piemēram, dabaszinības un sociālās zinības vai sportu un fiziku?
Tas ir radoši un iedvesmojoši. Tas varētu būt labs mēģinājums, bet tik krass modelis mums skolā vēl nav izstrādāts.
Vecāku forumā izskanēja pārmetums, ka skolotāji daudz piemērojas vidējam skolēnam, bet no tā ciešot tie, kam ir mācīšanās problēmas, vai arī gluži otrādi - talantīgie skolēni. Kā panākt, lai izglītība būtu piemērota katram skolēnam?
To var veicināt ar ārējo diferenciāciju (arī Latvijā ir valsts ģimnāzijas, kur tiek orientēti mācīties ļoti motivētie skolēni) un individualizāciju mācību procesā. Mēs skolā runājam nevis par strādāšanu pēc skolēnu spējām, bet gan par skolēnu spēju attīstīšanu. Tas ir ļoti grūts darbs, jo skolotājam, gatavojot savu mācību stundu, patiešām it kā jāsadalās trijās daļās. Viņam ir jāatpazīst talanti un jādod interesanta, aizraujoša darbība skolēniem, kuri daudz ko zina, jāsniedz palīdzība tiem, kuriem ir grūtības mācībās, un, protams, ir tādi, kuri ir jāaizrauj, jo viņiem tā interese var būt un var nebūt.
Mēs skolā daudz strādājam pie tā, lai atpazītu skolēnus ar mācīšanās grūtībām vai mācīšanās traucējumiem. Palīdzībai jābūt savlaicīgai un regulārai. Te ļoti liela nozīme ir arī vērtībizglītībai, lai paralēli mācību saturam skolēni iegūtu sapratni, kādā vidē viņi dzīvo, ka blakus ir skolēns, kuram ir jāpalīdz. Talantīgais bērns, strādājot dažādās darba formās, var palīdzēt pamācīt to bērnu, kuram ir grūtības mācībās.