Iaido gan nav pirmais Alises solis Austrumu cīņu pasaulē. Rīgas Kristīgās vidusskolas 9. klases skolniece jau kopš bērnības nodarbojas arī ar džiudžitsu, pēdējos pāris gadus - tā nopietnāk. Alises tētis ir šī cīņu veida treneris klubā Combat, kas Latvijas Džiudžitsu federācijā ir viena no galvenajām skolām. Te Alise iepazinusies arī ar dažādiem pašaizsardzības paņēmieniem. «Ja sieviete prot sevi aizstāvēt, tas ir ļoti labi,» viņa saka un stāsta, ka treniņos entuziastu grupā pārsvarā esot meitenes.
Savukārt iaido Alise pievērsusies tāpēc, ka sācis gribēties ko papildus, turklāt viņu ļoti saista Japāna un tās senā kultūra. Tagad zobenu cīņas apguve viņai ir kā meditācija, bet džiudžitsu - aktīvāka sevis izlikšana, kuras laikā gan arī visas rūpes, domas un problēmas jāatstāj aiz treniņu zāles sliekšņa. «Man agrāk bija diezgan lielas problēmas ar savaldīšanos un dusmām, bet tagad esmu kļuvusi stipri mierīgāka. Vienkārši neticami, kā viss mainās,» Alise spriež.
Meitene regulāri piedalās džiudžitsu semināros, uz kuriem sabrauc šī sporta praktizētāji no dažādām skolām. Semināri parasti ilgst divas dienas, un katru dienu pie virstreneriem, arī tādiem meistariem, kas ieradušies no Āzijas, notiek sešu, astoņu stundu nodarbības. Alise patlaban tikusi līdz zilajai jostai, bet apņēmusies iegūt arī melno. Meitene gan atzīstas, ka dažkārt nākas piespiesties un vajadzīga palīdzība no malas, lai turpinātu un no izraudzītā mērķa neatkāptos. «Ja ārā ir auksts un drūms, negribas iet uz treniņu, bet pēc tā vienmēr nodomāju - labi, ka aizgāju. Tīrāks prāts, labāk nāk miegs, tas ļoti palīdz gan garīgi, gan fiziski.» Alise priecājas, ka tētis gan viņu, gan māsu un brāli virzījis uz fiziskajām aktivitātēm - pretēji mūsdienu tendencei sēdēt, sēdēt un sēdēt.
Alise noteikti grib aizbraukt uz Japānu, izlēkt ar izpletni un dienēt armijā. «Būtu interesanti tikt augstāk par tēti, viņš ir virsnieka vietnieks,» meitene smaida, lai gan piebilst, ka vecāki par šo viņas ieceri sajūsmā neesot, armijā sievietei esot stipri mazāk iespēju nekā stiprajam dzimumam. Starp lielajiem Alises mērķiem ir arī vēlme izdarīt ko paliekošu. «Es mācos kristīgajā skolā, bet neticu debesīm un ellei. Bet man liekas, ka mēs visi dzīvojam mūžīgi, ja paliekam citu cilvēku sirdīs ar to, ko esam izdarījuši. Tāpēc gribu paveikt pēc iespējas vairāk lietu, lai paliktu kādam atmiņā,» viņa saka. Alise gan novērojusi, ka viņas vienaudžu vidū vairāk ir nevis patiesas mērķtiecības, bet gan plūšanas pa straumi un viedokļa - ja gribi būt kaut kas, tev jābūt slavenam vai bagātam. «Man, piemēram, liekas, ka bagātākais cilvēks var būt pēdējais kretīns. Un kaut kad no tās publiskās slavas skatuves arī ir jānokāpj.»
Plānus, ko darīt pēc 9. klases, Alise tomēr nesaista ne ar armiju, ne ar cīņu sportu, kas gan noteikti palikšot kā aizraušanās. «Es domāju, ka zinu, ko gribu,» Alise saka un atklāj, ka plāno stāties kādā profesionālajā skolā, lai paralēli vidusskolas vielai apgūtu arī friziera un vizāžista arodu. Tad būšot profesija, un vēlāk būs arī finanses, par ko studēt tālāk. Patlaban Alisei gan īsti nepatīk, ka skolā dažkārt jāmācās tas, kas dzīvē diez vai noderēs. Piemēram, kvadrātsaknes, sinusi un kosinusi. «Es zinu, ka ir jāmācās, ka tas attīsta atmiņu un tu kļūsti gudrāks. Bet dažreiz ir kaitinoši, ja neredzi jēgu,» Alise saka un norāda uz vēl vienu kaitinošu lietu - to, ka skolēni vienas skolas uzskata par labākām un prestižākām nekā citas, lai gan «vienīgā skola, kur tiešām ir pastiprinātas mācības un augstāka līmeņa izglītība, ir [Rīgas Valsts] 1. ģimnāzija».
Raksts publicēts 19. decembra Skolas Dienā.
Uzmanību!
Ja arī jūs pazīstat kādu interesantu skolēnu - personību, atrakstiet Skolas Dienai [email protected]!