Pēc agrām sezonas beigām vasarā nebija valstsvienības spēļu. Kā izmantoji neierasti garo brīvlaiku?
Ja tik ilgi neko nedarīsi un tikai atpūtīsies, būs neiespējami iekustēties pirms sezonas. Situācija šovasar bija ļoti pateicīga, jo bija divi trīs mēneši, kurus varēju atvēlēt sevis attīstīšanai. Tas man nebija sanācis jau gadus piecpadsmit, jo vienmēr bija jāspēlē izlasēs, vispirms jauniešu, pēc tam – pieaugušo. Šogad cenšos izmantot šo laiku un ceru, ka tas man nāks par labu.
Pie kā strādāji?
Manā vecumā svarīgi saprast, ko es māku, kas man sanāk. Pie tā arī strādāju, lai vēl vairāk uzlabotu. Man tas ir metiens, kas vienmēr var būt labāks. Cenšos vairāk attīstīt metienu pēc dribla, ne tikai pēc bumbas noķeršanas. Tāpat svaru zālē jāuztur sevi formā un tonusā.
Darbojies grupā ar vairākiem izlases līderiem?
Apmēram mēnesi es strādāju viens pats ar treneri [Nikolaju] Mazuru, kas bija ļoti vērtīgs periods. Vēlāk mūsu aģentūras spēlētājiem un treneriem bija iespēja darboties kopējos treniņos. Dalībnieku sastāvs mainījās, jo dažiem bija jādodas uz izlasēm, citus pie sevis jau sauca klubi, bet savs pulciņš zālē mums allaž bija.
Stāsts par Dairi Bertānu un NBA šobrīd jau ir galā, vai arī kāju basketbola mekas durvīs esi atstājis?
Grūti teikt. Pagājušā pavasara pieredze, kad mani sezonas beigās uzaicināja Pelicans, ļauj cerēt, ka tas stāsts vēl nav galā arī šajā vecumā. Jāturpina labi spēlēt, un tad jau iespēja tur atgriezties var parādīties. Esmu tur jau bijis, sevi parādījis. Ja kādai komandai būs jāizšķiras starp diviem līdzīgiem basketbolistiem, priekšroka varētu tikt dota tajā vidē jau pabijušam spēlētājam. Kaut arī tur aizvadīju tikai divpadsmit spēļu, esmu iepazinis to vidi un zinu, ko no manis gaida un ko varu gaidīt no viņiem.
Sapnis par NBA ir piepildīts, bet ne līdz galam izdzīvots?
Tieši tāda arī ir sajūta. Ķeksītim pietiek, bet vajadzētu vismaz pilnu sezonu nospēlēt. Tad varētu teikt, ka tas viss ir izbaudīts līdz galam. Tāpēc atgriešanos tur joprojām pieskaitu pie saviem karjeras mērķiem.
Kādas atziņas pārvedi no Ņūorleānas?
Bija jāpierod, ka katrā situācijā, saņemot bumbu, uzreiz ir jāmet vai jāuzbrūk. Nekad neesmu bijis tāds spēlētājs. Ja neesmu tiešām labā metiena pozīcijā, parasti spēlēju tālāk kādam citam, cenšos atbrīvoties un dabūt bumbu atpakaļ. Tur tā nenotiek. Tikko bumbu atdod, zini, ka kāds jau būs uzmetis un varēsi skriet aizsardzībā. Pie vismazākās iespējas jāuzbrūk. Tur treneri to prasa no spēlētājiem.
Jābūt drusku egoistam?
Pat ne drusku. Jābūt diezgan lielam egoistam.
Kurā brīdī saprati, ka Pelicans neizmantos līgumā paredzēto iespēju turpināt sadarbību vēl uz sezonu?
Jau pēc tam, kad klubs negaidīti ieguva pirmās izvēles iespēju jauno spēlētāju draftā, bija diezgan skaidrs, ka viņi mēģinās pārbūvēt komandu. Pēdējais signāls bija tas, ka viņi parakstīja līgumu ar brīvo aģentu Džeidžeju Rediku, kurš ir man ļoti līdzīga stila spēlētājs, tikai viņš jau entos gadus ir nospēlējis NBA un apliecinājis sevi kā vienu no vislabākajiem snaiperiem, kādi vispār bijuši šajā līgā.
Izjuti, ka tālmetiena līnija ir mazliet tālāk no groza?
Sākumā bija mazliet jāpiedomā, kad metu no statiskas pozīcijas. Situācijās kustībā un pēc izskrējieniem nebija nekādas starpības. Arī Eiropā jau reti kad iznāk mest tieši no līnijas. Biežāk ir soli vai pusotru aiz tās.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 12. augusta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!