No padomju laikiem mantotā sporta skolu sistēma vienlaikus ir gan Latvijas basketbolu (un citu sporta veidu) veicinošs fenomens, gan daļēji aizvēsturisks modelis, kura trūkumi sagādā dažādas problēmas. Neskatoties uz dažādām blaknēm, kopš neatkarības atgūšanas sasniegtie rezultāti basketbolā liecina par sporta skolu sistēmas vērtību.
Savukārt vecāku makiem samērīgās izmaksas padarījušas basketbolu par ļoti demokrātisku sporta veidu, ko apliecina tā masveidība. Pagājušajā mācību gadā 9051 bērns apguva basketbola prasmes sporta skolās.
Taču vien daži profesionālie sportisti apzinās, kādu finansiālu slogu publiskajam sektoram sagādā sporta skolu sistēma. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) daļēji dotētās treneru algas ir vien maza daļa no kopējā valsts nodokļu maksātāju ieguldījuma basketbolā. Piemēram, pagājušajā mācību gadā IZM sedza lielāko daļu no 337 basketbola treneru (274,3 likmes) algām, tās dotējot vairāk nekā 4,0 miljonu eiro apmērā.
Daļa no pedagogu algu sloga paliek uz pašvaldību pleciem. Turklāt tās iegulda līdzekļus arī infrastruktūras, transporta, inventāra, tiesnešu, medicīnisko darbinieku, administratīvās, nometņu organizēšanas un cita veida izmaksās.
Viena no Latvijas sporta skolām šī viedokļraksta tapšanai aprēķināja, ka tās pašvaldība basketbola grupu vajadzībām iztērē aptuveni 400 tūkstošus eiro gadā. Citā basketbola tradīcijām bagātā, bet pēc iedzīvotāju skaita mazākā pilsētā tika aplēstas izmaksas starp 300 un 350 tūkstošiem eiro gadā.
Pat piesardzīgi aprēķini ļauj secināt, ka pašvaldības vidēji uz vienu bērnu iztērē vairāk nekā 1000 eiro gadā (un vietām noteikti krietni vairāk!). To kopējais ieguldījums Latvijas basketbola attīstībā tātad varētu sastādīt vismaz 9,0 miljonus eiro ik gadu. Ņemot vērā, ka šādi dati oficiāli netiek apkopoti, ļoti ticams, ka patiesais pašvaldību ieguldījums ir vēl lielāks.
Noteikti nedrīkst aizmirst par Latvijas valsts un IZM finansiālo ieguldījumu jauniešu izlašu dalībā Eiropas čempionātos, kas vairākiem basketbolistiem kalpo kā skatuve, uz kuras veikt savu pirmo lielo pieteikumu pirms profesionāļa gaitām. Nav noslēpums, ka vairākās krietni turīgākās Eiropas valstīs starts U-16, U-18 un U-20 čempionātos gulstas uz vecāku un privātā sektora pleciem.
Kopaina veidojas vairāk nekā iespaidīga. Varam droši teikt, ka valsts gadā iztērē vismaz 20 miljonus nodokļu maksātāju naudas, lai audzinātu jaunos basketbolistus. Nenoliedzami, ka katra talanta izaugsmē ieguldījumu sniedz arī viņa vecāku brīvais laiks un līdzekļi. Taču, iespējams, arī valsts ieguldītā nauda biežāk jāpiemin brīžos, kad kāds sporta skolu sistēmas audzēknis izvēlas nepārstāvēt kādu no Latvijas izlasēm vai neapzinās tās ieguldījumu viņa attīstībā.
Vēl joprojām pārāk bieži dzirdam: "Es nevienam neko šeit neesmu parādā, visu esmu sasniedzis saviem spēkiem…". Te būtu svarīgi uzsvērt vēl vienu paradoksu. Tieši profesionāli veiksmīgākie Latvijas sporta skolu audzēkņi, kuru sasniegumi basketbolā ir vislielākie, spēlē ārpus Latvijas un attiecīgi nodokļus maksā citās valstīs, nevis Latvijā.
Savulaik pareizo vilkmi šajā kontekstā veidoja Latvijas Basketbola savienības (LBS) radītā akcija "Atceries par savējiem!", kuras ietekmē savām sporta skolām un/vai treneriem finansiālu atbalstu sniedza Dāvis Rozītis, Jānis Blūms, Jānis Strēlnieks, Kristaps Porziņģis, Ojārs Siliņš un citi.
"Es divreiz nedomāju," stāsta Ojārs Siliņš, kurš Basketbola skolai "Rīga" ziedojis divreiz. "Vienmēr esmu ļoti novērtējis, ko man nozīmējis "Daugavas Sporta nams" un kam esmu izgājis cauri. Basketbola ziņā esmu uzaudzis kopā ar Imantu Pļaviņu un Mārtiņu Fominu. Tā ir ļoti laba iespēja atdot atpakaļ.
Siliņš pēcāk veicinājis nodibinājuma "R.R. fonds" sociāli atbildīgos projektus. Basketbolists finansiāli palīdzējis vienam no fonda jauniešiem apmeklēt basketbola nodarbības, dāvājis viņam abonementus uz basketbola kluba "Rīgas Zeļļi" spēlēm.
Arī Dāvis Rozītis tolaik palīdzēja sevis pārstāvētajai Cēsu sporta skolai iegādāties jaunu basketbola inventāru. Šobrīd vidzemnieks jau trīs gadus ir viens no biedrības "Cēsu Basketbola attīstībai" vadītājiem, atbalstot Cēsu pieaugušo un sporta skolu komandu dalību dažādās līgās un starptautiskos turnīros.
"Meklējam vietējo uzņēmēju atbalstu, runājam ar pašvaldību. Tas ir liels skaidrojošais darbs. Sevi sākumā jāpierāda. Tad jau cilvēki redz, ka tas nav vienas dienas projekts, un uzticas tev vairāk un vairāk," stāsta Rozītis.
"Varbūt vēl naivs esmu," nosaka cēsnieks, kurš sava hobija labā ieguldījis arī personīgos līdzekļus. "Man šķiet, ka, ja mēs paši to nedarīsim, neviens cits to neuzņemsies."
Savu iniciatīvu radījusi arī Latvijas sieviešu izlases basketboliste Anete Šteinberga, kura starp plašo privāto nometņu klāstu puišiem vēlējās radīt līdzīgas iespējas meitenēm. Šteinberga pirms pāris gadiem pieaugušo valstsvienības treniņnometnei pieaicināja vairāku LJBL komandu 14 un 15 gadus vecas spēlētājas, dodot tām iespēju pāris dienu garumā pievienoties Latvijas izlasei.
"Gribēju, lai viņas sajūt sinerģiju ar mums, un, ka tā ir vieta, kur viņas kādu dienu var nokļūt. Turklāt viņām bija iespēja strādāt ar tādiem profesionāliem treneriem kā Ainaru Zvirgzdiņu un Andu Eibeli," par sevis sponsorēto aktivitāti klāsta Šteinberga.
Pāris gadu laikā viņas iniciatīva pāraugsi dzimtajā Ogres pilsētā organizētās nometnēs gan meitenēm, gan puišiem. Basketboliste sava mērķa labad ne tikai ieguvusi nometņu vadīšanas sertifikātu, bet arī absolvējusi Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) izglītības programmu "Time-Out".
"Neskatoties uz to, ka tas nav finansiāli ienesīgs projekts, emocijas ir neaprakstāmas. Negulēju normāli divas nedēļas pirms nometnes un negulēju arī vairākas naktis nometnes laikā, jo uztraucos, vai bērniem viss ir kārtībā, un turklāt organizēju nākamās dienas aktivitātes," izsakās Šteinberga.
Iespējams, tieši šādu piemēru izcelšana nepieciešama paaudzei, kas pēdējos gados papildinājusi valstsvienības rindas un nepiedzīvoja "Atceries par savējiem!" vilkmi. Rēzeknes jauniešu komandām un "Ezerzeme" klubam ziedojis Žanis Peiners, kurš šī stāsta saistībā arī atklāj, kāpēc šis fakts nav bijis plaši zināms.
"Negribēju par to stāstīt, jo šķita, ka tā ir lielīšanās," stāsta Žanis Peiners. "Guntim Šēnhofam dodoties pensijā, aizrunājāmies par šo tēmu, un viņš mani pārliecināja. Kāpēc, lai es par to nestāstītu… Lai citi arī paņem to kā piemēru."
Veicot šo publikāciju, biedrība LBAP un tās valdes loceklis Mārtiņš Lauva cer, ka minētie piemēri ne tikai izbeigs diskusiju par to, kāpēc ir jāspēlē Latvijas izlasē, bet arī veicinās atbalstu Latvijas jauniešu basketbolam un radīs nākamos pozitīvos piemērus.
"Latvijas Basketbola atbalsta partnerība", sākotnēji zem nosaukuma "VEF skola", tika dibināta 2012. gadā. Tā gadu laikā ir pulcējusi augstākā līmeņa profesionāļus, kuri ar savu pieredzi, zināšanām, kontaktiem un finansējumu vēlas atbalstīt Latvijas basketbolu. Biedrība turpina attīstīt jauniešu izlases un atbalstīt pieaugušo valstsvienības, klubu basketbolu, kā arī sadarboties ar citu valstu klubiem un starptautiskajām basketbola organizācijām.