Arī ar sportistiem. Jau pirmajā dienā sabruka pasaules eksčempiona riteņbraucēja Romāna Vainšteina cerības, fiasko pirmajā cīņā piedzīvoja Zeļonijs, soļošanas maratona pēdējos kilometrus kā transā veica Fadejevs, bet Vihrovs, sakrājis personisko rekordu daudzcīņā, neiekļuva finālā nevienā no atsevišķajām disciplīnām. Sidnejas spīdekļi nebija kļuvuši vājāki, taču izsalkušie konkurenti bija tapuši spēcīgāki.
Tādi — enerģiski, ambiciozi — sportisti bija arī Latvijas delegācijā, kaut arī spēļu pirmajās deviņās dienās nācās izbaudīt tikai neveiksmes un pusveiksmes.
Taču sacensību otrās nedēļas pirmdienā vingrotājs Jevgeņijs Saproņenko divos lēcienos ielika visu 18 treniņu gadus krāto meistarību un sportisko niknumu un nostājās uz sudraba pakāpiena. Maisam gals bija vaļā.
Svarcēlājs Viktors Ščerbatihs un pieccīņniece Jeļena Rubļevska savas sudraba medaļas uzlūkoja ar īstiem darbarūķiem raksturīgu nopietnību, labi apzinādamies, cik pūļu ielikts to sasniegšanā.
Šķēpmetējs Vadims Vasiļevskis ar savu medaļu spēlējās kā puišelis — Latvijas izlases trešais numurs bija sagādājis sensāciju! Kaut arī spēļu laikā bija dzīvojis pilnīgi pretēji favorītu priekšrakstiem, agri ierazdamies Atēnās, uzņemdamies delegācijas karognesēja pienākumus un izbaudīdams olimpiskajā ciematā kūsājošās starptautiskās sadzīves jaukumus.
Taču tas vēl nebija viss. Medaļas vērtē bija pieccīņnieka Denisa Čerkovska 4.vieta, uz kuru Latvijas pārstāvi novilka slikti sagatavotais zirgs. Dažas sekundes simtdaļas no pjedestāla šķīra barjersprinteri Staņislavu Olijaru, Latvijas kanoe airētāju tradīcijas cerīgi turpināja jaunais limbažnieks Dagnis Vinogradovs…
Bija labi, un nākotnē varēja skatīties ar optimismu, jo visi gaviļnieki bija pašā spēku briedumā. Seši no minētajiem septiņiem savu klasi patiesi apliecināja arī pēcolimpiskajās sezonās (tikai Vinogradova karjeru aprāva veselības problēmas) un startēs arī Pekinā. Pieredzējušāki un gudrāki. Tiesa, ne jaunāki.