Pat tādā gadījumā, ja svētdien pēc piektās spēles kauss vēl paliks nepasniegts. Par lūzuma punktu sērijas gaitā var uzskatīt trešās spēles otrā puslaika vidu. Iesākumā pamatīgu nokdaunu piedzīvojusī ASK Rīga komanda no 27:46 bija pratusi atspēlēties līdz 59:59 un varēja pat izvirzīties vadībā. Taču Ārona Bramleta metiens nesasniedza mērķi, Barons/LMT melnā darba darītājs Mihals Hlebovickis ceturtdaļas pēdējās sekundēs pārtrauca četras minūtes ilgušo "sauso" sēriju, bet ceturtās ceturtdaļas ievadā ASK Rīga nogulēja atlēkušo bumbu pie sava groza. To nomedīja Armands Šķēle (ne pirmo un ne pēdējo reizi šajā sērijā!), un mirkli vēlāk Daiņus Adomaitis (vēl viena otrā plāna zvaigzne!) atjaunoja komfortablu Barons/LMT pārsvaru, kas turpmāk tika nosargāts. Ne bez veiksmes palīdzības, jo paši uzvarētāji finālsērijā spēlē kā pa celmiem. Tomēr likumsakarīgi, jo ASK Rīga darbībā dažādu negludumu bijis krietni vairāk. Daļa taisnības, protams, būs tiem, kuri ASK Rīga sezonas neveiksmju hronikā īpaši izcels 26.aprīli, kad Šauļos potīti savainoja Sandis Valters. Lai arī pērnās sezonas izslēgšanas maču vērtīgākais spēlētājs šogad nebija tik stabili precīzs kā pērn, nav šaubu, ka Valtera trūkums būtiski ierobežoja jau tā ne visai lielo ASK Rīga uzbrukuma potenciālu. Taču, pirms vainot likteni, savs akmens meklējams arī pašu dārziņā — pusveselā kapteiņa sūtīšana laukumā pusfināla sērijā (turklāt pēc pārliecinošās uzvaras pirmajā mačā viesos) bija risks, bet dzīve nav Holivudas filma, kur riskētāji parasti tiek atalgoti ar laimīgām beigām. Likteņa ironija — uzvarētajā otrajā pusfināla mačā Valtera līdzdalība bija tikai simboliska, bet izšķirošajā ceturtajā viņš ar krietni padziļinātu savainojumu nokliboja malā, pirms sākās izšķirošie notikumi. Iznāca samaksāt prāvu rēķinu par dzīrēm, kurās Valteram tik un tā nebija galvenā loma. Taču šī epopeja bija tikai viena epizode neveiksmju virknē, kurām pamats tika ielikts jau pērnvasar, pirmā čempionu titula izraisītajā eiforijā nolemjot saglabāt uzvarējušo sastāvu. Finālsērija apstiprināja to, par ko paklusām tika runāts jau sen: proti, pērnās sezonas varonis Kērtiss Miladžs tomēr nav spējis pieteikt sevi kā nopietns komandas spēles organizētājs, bet viņa individuālie gājieni zaudējuši galveno trumpi — pārsteiguma faktoru. Problēmu vēl vairāk padziļināja Sanda Buškevica "otrās sezonas sindroms", un saspēles vadītāja postenis sezonas laikā prasījās pēc pamatīga pastiprinājuma. Ziemā tāds bija paredzēts bijušā Lietuvas izlases spēlētāja Vida Ginēviča personā, taču viņu neizdevās izraut no Vladivostokas kluba nagiem. Savukārt Andruss Mažutis bija un ir labs palīgs epizodēs, taču ne klasisks pirmais numurs. "Šķaudošais" motors un apgrieztie "spārni" (Valtera savainojums un Dveina Broila nestabilitāte) lika cerīgu skatu mest centru līnijas virzienā, taču šogad tur trūkst Toraja Bragsa varenā stāva un līdera harizmas. Galvenā trenera Ramūna Butauta pirmssezonas optimisms — sak, zinu, ka ceturtā numura pozīcijā neizskatāmies pārliecinoši, bet mums būs citi trumpji, — neizturēja prakses kritiku. Ārons Bramlets, Raitis Grafs, Eriks Senderss, Smiljans Pavičs un Arnis Vecvagars katrs savu reizi nospēlēja pa spožam mačam un principā nav pelnījuši pārmetumus par to, ka no viņiem tika gaidīts tas, ko gaidīt nebija pamata. Proti, stabila punktu gūšana brīžos, kad bez partneru atbalsta jāspēj uzlauzt sāncenšu aizsardzība. Apburtais loks — visefektīvāk šie vīri darbojās tad, kad labi spēlēja vismaz puse no ārējās līnijas spēlētājiem. Bet tur, kā minēts, bija problēma problēmas galā. Vēl gan palika cerība uz jauno neprognozējamo azartu, un dažā spēlē tā piepildījās vismaz Daira Bertāna izpildījumā. Taču tikai dažā, liekot atcerēties, ka izslēgšanas spēles ir vīru, nevis junioru pļaujas laiks. Savukārt Ernests Kalve un Rolands Freimanis sezonas laikā neatrada savu vietu komandas mehānismā, un te vēl jātiek skaidrībā, kādā proporcijā pie vainas bija veselības problēmas, pašu un treneru nepadarītais. Viss minētais nenozīmē, ka ASK Rīga nespētu uzvarēt piektajā mačā svētdien, piespiežot pretiniekus šampanieti likt atpakaļ ledusskapī. Taču nekas neliecina, ka pērnie čempioni varētu uzvarēt trijos mačos pēc kārtas un nosargāt titulu. Varbūt labi, ka tā — jauns čempions nāks ar jaunu vēju gan savās, gan konkurentu burās.
Barons/LMT bez čempionu titula var palikt tikai pašu vieglprātības dēļ
Palieku pie pārliecības, ka Latvijas basketbola čempionu tituls patlaban ir Barons/LMT komandas rokās un ASK Rīga liktenis ir atkarīgs ne tik daudz no pašu gribēšanas un varēšanas, cik no pretinieku žēlastības. Ja Barons/LMT puslīdz atrisinās visus psiholoģiskos rēbusus, kurus varētu uzdot pārliecinošā uzvara ceturtajā spēlē un finālsērijā panāktā drošā vadība ar 3:1, ceturtais panākums nekur nepaliks.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.