Tas būtu skaists epilogs šai grāmatai. Tomēr pēdējā nodaļa nesanāca tik gaiša, kā gaidīts. Izloze mūsu veterānam tika vērtēta kā cerīga, taču dzīvē viss pagriezās uz pretējo pusi. Zaudējums jau pirmajā cīņā un Zeļonijs varēja doties mājup.
Gribējās, tika cerēts, bija lielā iespēja. Šādus vārdus var izdvest daudzi Pekinā sabraukušie olimpieši, jo še ieradušies ar mērķi ne tikai piedalīties. Arī tādam vīram kā Zeļonijs tas nepiedienētu, tāpēc paša un fanu uzmundrināšanai noderēja runas par medaļu. Taču ir arī objektīvā realitāte. Dabu nepiemānīsi (bet daudzus citus var, tikai vai tā ir labi).
Zeļonijam ir jau 35 gadi un, ja paanalizējam pēdējo gadu rezultātus, nākas secināt, ka zaudējums pirmajā kārtā nav pārsteigums (tā bija arī Atēnās!), ka runas par medaļu ir bijušas pārāk optimistiskas. Pēc 21.vietas 2004.gada spēlēs Atēnās četros gados lielu panākumu nav bijis. Dažas uzvaras Pasaules kausa izcīņā ir vērtīgas, tās apliecina viņa piederību džudo pasaules virsotnei. Taču drīzāk bijušo. Vispirms jau tāpēc, ka gadi ņem savu. Savu paņēmušas arī traumas. Tagad daudz paņem citas rūpes.
Nejauši var zaudēt, bet nejauši nevar kļūt par olimpisko medaļnieku. Pat ja plecos ir džudo apēstie padsmit pudu sāls.
Dzīve un džudo turpinās un jau šepat pēc pāris dienām viņš savu pieredzi varēs nodot otram mūsu olimpietim Jevgeņijam Borodavko, kurš tikai nesen sācis rakstīt savu grāmatu.