Latvijas Triatlona federācijas izpilddirektors: Jāattīsta reģioni un jāstrādā ar spējīgākajiem

Ar kādu attīstības programmu, redzējumu pārliecinājāt triatlona saimi par savu kandidatūru?

Manas attīstības vīzijas pamatā ir nepieciešamība attīstīt triatlonu reģionos. Pašlaik triatlona grupas trenējas tikai Daugavpilī un Dobelē. Pārējie darbojas atsevišķi, pa vienam vai mazākās grupās citos Latvijas nostūros. Jāpanāk, lai vietējiem jauniešiem būtu lielāka konkurence tepat uz vietas. Pirms kāda laika runāju ar treneri no Dobeles, un viņš minēja, ka ļoti nepieciešama asāka konkurence arī šeit. Pagaidām Daugavpils un Dobeles audzēkņi vārās savā sulā, samērā mazā konkurencē. Jāpanāk, lai šādu mazo triatlona centru būtu vairāk. Pirmais solis varētu būt Valmiera, kur esam jau ļoti tuvu mērķa sasniegšanai. Tur būs iespēja veidot jaunu grupu. Nākamais solis būtu Rīga, kur Vilnim Priedītim [LTF prezidentam] jau izdevies pavirzīties pāris soļu uz priekšu. Esmu jau uzrunājis vairākus triatlona cilvēkus Ventspilī, Smiltenē. Svarīgi, lai konkrētajā pilsētā būtu kāds aktīvists, kurš vēlas ar to nodarboties. Otrs virziens būtu augsta līmeņa sportistu sagatavošana. Tas galvenokārt saistīts ar olimpiādi. Vai mūsu triatlonists būs jau nākamajās olimpiskajās spēlēs 2020. gadā vai četrus gadus vēlāk, to vēl nevaru pateikt. Pašlaik redzu, ka ir atsevišķi juniori ar perspektīvu.

Mūsu triatlonistu nokļūšana olimpiskajās spēlēs būtu ne tikai prestiža, bet arī LTF finansiālās rocības jautājums?

Jā, viennozīmīgi. Tas dotu finansiālu atbalstu gan no Starptautiskās Triatlona federācijas, gan no Latvijas Olimpiskās vienības, gan no Latvijas Sporta federāciju padomes. Ierobežotie finanšu resursi sporta veida attīstību, saprotams, tikai bremzē. Ja naudas nav daudz, mazāk ir arī iespēju rīkot treniņnometnes ārzemēs, aizbraukt uz sacensībām. Bet saprotam realitāti – lai tiktu pie papildu finansējuma, sākumā vispirms pašiem kaut kā jāizsitas un jānopelna tas. Tad ir vairāk jāstrādā ar atbalstītājiem un potenciālajiem sponsoriem.

Vai federācijai ir kādi atbalstītāji, sponsori jau tagad?

Mums ir sadarbības partneri. Viņu piešprice varbūt nav tik sātīga, kā gribētos, bet arī viņu atbalsts ir svarīgs. Lielais darbs gan sāksies partneru piesaistē nākamajam gadam, jo, kā zināms, šis ir pēdējais gads, kad sporta atbalstītājiem tiek piemērotas nodokļu atlaides.

Kā piesaistīt vairāk cilvēku triatlona sacensībām tepat uz vietas?

Tālākā perspektīvā domāju... ir nozīmīgas sacensības Rīgas triatlons, bet Latvijā ir populāra arī MTB riteņbraukšana, tāpat apgriezienus uzņem Stirnu buks, kur ļaudis skrien pa mežu. Lūk, pasaulē ir tāds populārs sacensību seriāls Xterra, kur šosejas riteņbraukšanas vietā ir MTB riteņbraukšana. Nevaru solīt uz nākamo, bet uz aiznākamo gadu, domāju, būtu tiešām vērtīgi pamēģināt vienu Xterra posmu uzņemt arī Latvijā. Tā arī varētu piesaistīt triatlonam MTB riteņbraukšanas cienītājus, Stirnu buka skrējējus. Aizvadītajā gadā svarīgs notikums bija pirmais Half Iron Man triatlons Latvijā. Tas pievērš arī kaimiņvalstu pārstāvju uzmanību. Katrs sportists, kurš atbrauc uz Latviju, silda arī Latvijas ekonomiku. Runājot par Half Iron Man sportistiem Latvijā, viņu pulks šeit ir diezgan liels, jo daudzi tēmē uz Iron Man izturības pārbaudi. Jā, tas nav olimpiskais sporta veids, bet ap šīm sacensībām ir liela ažiotāža. Atceros pats, kā pirms vairākiem gadiem bija – burtiski pusstundas laikā pēc reģistrācijas atvēršanās nākamā gada sacensībām visas dalībnieku vietas tika izpirktas, neskatoties uz to, ka dalības maksa bija četri pieci simti eiro. Ja cilvēki gatavojas Iron Man sacensībām, viņi noteikti pilnvērtīgi izmantos iespējas piedalīties sacensībās arī Latvijā.

Kas vispār ir vajadzīgs, lai Latvijā vairākās vietās būtu spēcīgi triatlona centri?

Treneru jautājums, protams, ir aktuāls. Skatoties uz pašreizējo pieredzi, piemēram, uz Valmieru, kur ir mūsu šībrīža labākais triatlonists Savēlijs Suharževskis, viņš treniņprocesā izmanto pilsētā esošās iespējas. Riteņbraukšanā viņš trenējas ar Arvja Pizika grupu, peldēšanas treneri ar viņu strādāja baseinā. Tieši triatlona treneru Latvijā ir tik, cik ir – uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Sūtām uz apmācībām ārzemēs. Šogad, piemēram, Liene Blumberga papildināja zināšanas Horvātijā. Mēģināsim viņu piesaistīt darbam Rīgā. Arī es pats kaut kādu daļu sava laika veltīšu trenēšanai, neskatoties uz izpilddirektora amatu federācijā. Mana izglītība to atļauj. Esmu absolvējis LSPA, pats piecus gadus biju triatlonā, varētu teikt, profesionālā līmenī. Triatlona treneru saime pamazām aug plašumā. Mums jākļūst labākiem visās frontēs. Pie tā arī strādāsim. Tagad, piemēram, ir plāns decembrī aizvest talantīgākos juniorus uz treniņnometni Spānijā kopā ar igauņu junioriem.

Cik mūsu triatlonistu brauks uz turieni?

Trīs mūsu stiprākie: Suharževskis, Artjoms Gajevskis un Daniela Leitāne. Vēl rit pārrunas par jauniešiem, jo nākamgad ir jaunatnes olimpiāde Buenosairesā, kur mums būtu būtiski aizsūtīt dažus sportistus. Tur gan varēs piedalīties tikai 2001. un 2002. gadā dzimušie, jaunāki arī nedrīkstēs tur būt. Taču tādi ir noteikumi, tur neko nevar darīt. Arī olimpiskajās spēlēs ir bargi atlases kritēriji. Triatlonam ir tikai 55 dalībnieku vietas. Tomēr jātiecas uz to. Jāstrādā ar jauniešiem, bet viņiem vajag arī savus elkus tepat uz vietas.

Cik lielā mērā mūsu sportistu potenciālu ietekmē tas, ka gada lielākā daļa jāpeld baseinos, nevis atklātā ūdenī?

Grūti pateikt, bet skaidrs, ka peldēšana abos apstākļos diezgan atšķiras. Netrūkst piemēru, kad viens no diviem līdzvērtīgiem peldētājiem ir ātrāks baseinā, bet otrs – atklātā ūdenī. Ja trenē augsta līmeņa sportistu, noteikti jāieplāno vairākas ārzemju treniņnometnes ziemas periodā. Tajā pašā laikā angļu triatlonisti pasaules līmenī ir pat ļoti konkurētspējīgi, lai gan viņiem uz vietas iespēju trenēties atklātos ūdeņos droši vien nav vairāk. Tā ka šajā ziņā diez vai Latvijas triatlonistiem būtu kāds krusts jāliek virsū tikai tāpēc vien, ka mēs pilnvērtīgi varam trenēties triatlonā tikai trīs četrus mēnešus.

Igauņiem tas tomēr netraucē būt priekšā mūsu triatlonistiem. Kā viņiem tas izdodas? Ar lielāku finansējumu?

Budžets noteikti ir viena no viņu priekšrocībām [pār mums]. Viņiem ir vismaz trīsreiz lielāks budžets. Tas dod iespējas biežāk rīkot treniņnometnes ārzemēs. Tam redzu plusus un mīnusus. Arī ar entuziasmu var daudz ko panākt. Ja būs entuziasms un rūpīgi pārdomāts darbs no mūsu federācijas puses, agri vai vēlu kāds no mūsu triatlonistiem sasniegs augstvērtīgus rezultātus. Mēģināsim pietuvoties vispirms viņu līmenim, taču tie arī nav potenciālu griesti.

Droši vien nebūs pārspīlēti teikts, ka Latvijas triatlona attīstības tempu lielā mērā ietekmēs tas, vai un kā progresu turpinās divi talantīgākie juniori Suharževskis un Leitāne. Kas būtu jādara, lai viņi nepazustu arī pieaugušo konkurencē?

Tas ir aktuāls jautājums – kā noturēt juniorus triatlonā pēc iestāšanās augstskolās un dzīvesvietas maiņas? Tajā vecumposmā daudzi pārkārto prioritātes. Daniela vēl divus gadus mācīsies vidusskolā, bet Savēlijam šis posms gaidāms jau nākamvasar. Ar viņu pagājušajā nedēļā izrunājām tālākas attīstības virzienus. Viņš vēlas turpināt trenēties, kas jau ir pozitīvi. Mēs no federācijas puses sākam domāt par to, kā palīdzēt viņam tikt pie iespējas mācīties ārzemēs. Pašlaik ir runa konkrēti par Alikanti Spānijā. Tur ir tradīcijas, ir konkurenci veicinoši apstākļi. Vairāki pasaules mēroga triatlonisti savulaik tur ir mācījušies un trenējušies. Domājam par to, kā dabūt Savēliju tajā grupā. Raugoties arī uz Igaunijas pieredzi, secinām, ka masveidības un konkurences veicināšana Latvijā vajadzīga, bet tajā pašā laikā labākajiem jārod iespēja trenēties citā vidē ārzemēs. Ja arī mūsu juniori izvēlas palikt Latvijā, lielākā daļa izvēlas mācīties Rīgā, un tāpēc mums ir svarīgi izveidot stabilu triatlona bāzes vietu galvaspilsētā. Pašlaik ir atsevišķi treneri, kuri darbojas šaurākā lokā šur un tur, bet gribētos izveidot bāzi, kur vienuviet ir gan baseins, gan velotrenažieri un viss pārējais.

Kurā brīdī mūsu junioriem būtu jālec iekšā pieaugušo konkurences apstākļos, lai pretendētu uz dalību nākamajās olimpiskajās spēlēs?

Savēlijam pamazām jau būtu jādomā par dalību Pasaules kausa posmos, lai pelnītu sev ranga punktus. Jātiek labāko 55 pulkā pasaules rangā. Lai līdz tam aizietu, jāpaveic nopietns darba apjoms. Negribētos skriet laikam pa priekšu un zīlēt, bet... raugoties perspektīvā, jāatzīst, ka dāmām konkurence ir citāda, tā ka es redzu labākas iespējas uz olimpiādi aizbraukt kādai no meitenēm. Bet ceļš uz olimpiādi ir atvērts visiem, tajā skaitā mūsu Iron Man pārstāvjiem, ja vien viņi to vēlētos.

Vai Latvijā kādreiz varētu notikt kāds no Iron Man posmiem?

Tas būtu interesanti. Iron Man ir zīmols, tāpat kā maratons, kas bija, ir un būs vienmēr. Ne tuvākajos gados, bet tālākā perspektīvā gribētos apsvērt šādu iespēju. Varbūt tuvāko piecu gadu laikā. Bijušas sarunas arī Rīgas domi par šo. Tas būtu vērienīgs pasākums Latvijā.

Tas jau droši vien ir rīkošanas licences iegādes jautājums, jo šī licence vien taču maksā vairāk nekā LTF budžetā ir?

(Iesmejas) Jā, tā ir. Mums daudz kas jāattīsta, tajā skaitā arī tiesnešu lauciņš. Ja vēlamies organizēt starptautiskas sacensības, vietējiem tiesnešiem nav atbilstošas kvalifikācijas, jāveicina viņu tālāka apmācība. Daudz nianšu, kas jāuzlabo, un pie tā arī strādāsim.