Mērķis visiem trijiem pāriem viens — Pekina

» Līdz Pasaules kausa izcīņai pludmales volejbolā ir mazāk par nedēļu, un pēdējos treniņus ar speciālām zeķēm kājās un siltos treniņtērpos aizvada patlaban labākais Latvijas pāris Aleksandrs Samoilovs un Mārtiņš Pļaviņš. «Nav ne vainas. Esmu te darbojies, kad bija – 26,» Samoilovs jaunākais nav noskaņots kritizēt Latvijas klimatu. Šīs sezonas pirmais Pasaules kausa izcīņas posms sāksies 1.maijā. Arī cīņa par ceļazīmēm uz olimpiskajām spēlēm Pekinā. Uz tām cer arī trīs Latvijas dueti — arī Inguna Minusa/Inese Jursone un Jānis un Toms Šmēdiņi.Bīča tradīcijaBrāļi Toms un Jānis Šmēdiņi Ķīnā trenējas jau gandrīz nedēļu. «Ziemas sezonā mēs bīču bijām nolikuši malā, tāpēc arī izlēmām turp doties agrāk, lai pierastu pie smiltīm un aklimatizētos vasarā,» paskaidro brāļu tēvs un treneris Andris Šmēdiņš. «Nepiekrītu viedoklim, ka abi volejbola veidi viens otram traucē. Drīzāk tie papildina un palīdz uzturēt kondīciju un adrenalīna līmeni.» «Rudenī bīčs jau ir nedaudz piegriezies, tāpēc atgriešanās zālē dod citas emocijas, tomēr vairāk laikam patīk pludmale,» piebalso Jānis Šmēdiņš. «Protams, žēl, ka gāja secen izšķirošā Latvijas čempionāta spēle pret Poliuru.»Vai arī nākamajā sezonā Šmēdiņi spēlēs ELVI/Kuldīga — atbilde ir pludmales smiltīs aprakta. «Viss atkarīgs, kā veiksies šajā sezonā — būsim tuvu olimpiskajai ceļazīmei, varbūt nāksies upurēt lielo volejbolu un ziemā doties uz siltām zemēm,» prāto treneris Šmēdiņš. «Varbūt arī pie mums būs gatava bīča halle.»Brāļu kontā ir uzvara Eiropas jauniešu čempionātā. 2004.gadā Toms kopā ar Valteru Rammu pasaules junioru čempionātā izcīnīja sudrabu. «Šis panākums manā karjerā ir viens no laimes brīžiem,» bez šaubīšanās teic Toms. Un arī uz jautājumu par attiecībām ar otro Latvijas pāri Pļaviņš/Samoilovs atbildi ilgi nemeklē. «Esam labi draugi. Jā, brīžiem esam arī pretinieki, bieži — konkurenti, tomēr viesnīcās cenšamies dzīvot kaut kur blakus, lai brīvajos brīžos ir jautrāk. Var kārtis uzspēlēt. Abiem pāriem ir cerības tik uz olimpiskajām spēlēm.»Attiecībā uz laika apstākļiem brāļi ir tipiski baltieši. «Patīk sarežģītāki laika apstākļi — vējš, lietus ir mūsu stihija. Taču tāds laiks negadās bieži, tāpēc jāprot cīnīties arī svelmē, kad pēdas deg.» Bet rudenī, kad bīča sezona būs beigusies, visi Šmēdiņi būtu apmierināti, ja pasaules reitingā būtu labāko piecdesmitniekā.Pekina ir dzenulisPatlaban vistuvāk Pekinai ir Inguna Minusa un Inese Jursone, kas pērn pietuvojās pasaules elitei. «Dāmām nav tik krasas atšķirības starp pirmajām un sekotājām — ir kādi četrdesmit pāri, kuru savstarpējās spēlēs uzvaru nav viegli prognozēt,» ieskatu spēku samēros sniedz Inguna.Pirms došanās uz Ķīnu viņām vēl bija jāsadala Latvijas zelts. Pie tā tika Jursone un FK Rīga, sudrabu atstājot Minusai un LU/Jelgava. «Pa dienu regulāri trenējāmies arī pludmalē, bet vakara spēlei tas netraucēja. Grūtāk ir no zāles pāriet uz smiltīm, jo sākumā lēciens galīgi nesanāk,» galveno atšķirību starp spēlēšanu uz grīdas un smiltīs nosauc Inese Jursone.Latvijas bīčistes šai pludmales sezonai gatavojās kā nekad agrāk. «Ziemā paspējām nometnē Šveicē, kur ir pludmales volejbola halle, Lieldienu brīvdienās arī Spānijā. Tur bija labas sparingpartneres un pastrādājām godam,» Inguna ir gandarīta par līdz šim paveikto. «Šajā sezonā spēlēsim gandrīz visos Pasaules kausa posmos, izņemot Kanādu. Ceram, ka pasaules čempionātā arī. Mērķis ir reitingā iekļūt trīsdesmitniekā, kas jau gandrīz garantētu olimpisko ceļazīmi. Bet atsevišķos posmos gribētos kādas trīs reizes iekļūt desmitniekā.» «Jau Šanhajā jābūt piecniekā, un tad nākamreiz droši būsim pamatturnīrā,» latiņu augstāk ceļ Inese Jursone. «Pagājušās sezonas otrā puse parādīja, ka varam pieveikt visas, jo kontā ir uzvaras pār brazīlietēm, amerikānietēm. Nāk pieredze, stabilitāte un pats svarīgākais — pārliecība. Nedaudz grūtāk ir spēlēt ar garajām, kam ir izteikts spēka stils. Aukstums arī nepatīk, bet mums varbūt tas ir labāk nekā brazīlietēm, tāpēc arī Polijā spēle gāja no rokas.»Tiesa, gada pēdējais turnīrs atstāja arī mieles. «Tas ir sāpīgākais zāģis karjerā,» notikumi Akapulko pludmalē joprojām ir dzīvā atmiņā abām. «Bijām pavisam tuvu, lai apspēlētu pasaules labāko pāri (pēc uzvaras 21:16 pirmajā setā mūsējās bija vadībā arī otrā izskaņā, tomēr zaudēja ar 19:21 — A.V.). Vinnētu, Ķīnā spēlētu uzreiz pamatturnīrā (pēdējā informācija gan liecina, ka viņas jau ir iekļautas pamatturnīrā — A.V.). Taču raudāt nebija laika. Un to arī nedarām.»Tikai pludmalēAleksandrs Samoilovs ir vienīgais, kam klasiskais volejbols ir tabu. Tāda ir tēva un trenera nostāja. «Ziemā eju uz atlētikas zāli, cītīgi mācos Banku augstskolā,» viņš paskaidro savu dienas režīmu. «Un katrā izdevīgā brīdī nākam šurp,» turpina Genādijs Samoilovs. «Tikai ne uz pludmali, bet blakus esošo mežu. Tur mums pat ir sava meža līga. Atnāk Zigis, atbrauc tukumnieki. Nedēļas nogalēs te nāk viens maskavietis, kas par uzspēlēšanu vienā komandā ir gatavs maksāt — līdz ar to var izspēlēties līdz nemaņai.»Trīs treniņi dienā nav joka lieta, tomēr Mārtiņš Pļaviņš pie šādas slodzes jau pieradis. «Ja es būtu uzbrucējs un vakarā nāktos daudz lēkt, diez vai turētu. Kad bija izšķirošās spēles ar Lāsi, vairāk uzmanības veltīju klasiskajam volejbolam, kas ziemā man dod iztiku. Zeltu gan neizdevās nosvinēt, jo otrā dienā jau plkst.11 bija treniņš Bulduros.»Pagājušo sezonu šim duetam krietni pabojāja Mārtiņa pleca trauma. Rudenī bija operācija, un visi cer, ka citu likstu nebūs. «Pērn, kad man vēl sāpēja plecs, grūtāk bija ar smagāku bumbu, kāda tā ir lietainā un vējainā laikā. Bet tik un tā mums patīk saule. Varbūt ne pati svelme.» «Ja ar veselību viss būs kārtībā, jau šogad vajadzētu maksimāli pietuvoties olimpiskās kvalifikācijas barjerai vai pat tik pāri,» pasapņo Aleksandrs.Pēc pirmā posma Ķīnā Samoilovs vecākais saviem audzēkņiem ir izkārtojis augstkalnu treniņnometni Medeo. «Par šādu treniņu vajadzību neviens vairs nediskutē. Vairākus mēnešus gadā trenēju Kazahstānas biezos. Ir kontakti, tāpēc ir iespēja ekonomiskajā režīmā sarīkot arī šādu nometni.»