Vietējais patriotisms, treneri entuziasti un pārdomāta florbola piramīda, kuras pamatā ir rūpīgs darbs ar jauniešiem, — lūk, daži cēloņi, kas veicinājuši Kocēnu sporta kluba Rubene attīstību nu jau desmit gadu garumā. Rubene joprojām ir vienīgais klubs, kas vienā Latvijas čempionāta sezonā spējis uzvarēt gan dāmu, gan kungu konkurencē. Atkārtot 2005.gada notikumus būs viens no attīstības dzinuļiem arī turpmāk. «Gribu, lai arī nākamajos gados ir tik forši kā tagad,» labs treneris un kolektīvs ir uzbrucējas Zeltītes Bankavas ideālās komandas modelis.
Ledus florbols
Rubenē florbols ienāca pāris gadu pēc Latvijas čempionāta sākuma 1993.gadā, un ciematiņš ar 400 iedzīvotājiem pakāpeniski kļuva par nozīmīgu punktu Latvijas florbola kartē. Tas allaž bijis vērtīgs avots, komplektējot valstsvienību rindas, jo Rubenē netrūkst ne rezultatīvu uzbrucēju, ne stabilu aizsargu (–džu). Vietējo iedzīvotāju vārdiem sakot, florbolu šeit aizsāka sporta fanātiķi Ainārs Zelčs un Jānis Dainis. Zelčs uz Rubenei netālo Vaidavu atveda nūjas no Zviedrijas, un florbola bumam maiss bija vaļā.
«Vasarās uz treniņiem braucām ar velosipēdiem, Zelčs organizēja arī speciālu autobusu," stāsta Jānis Bagāts. «Es braucu ar mopēdu,» piemetina treneris Jānis Dainis. Tomēr Vaidavas komandas augšupeja apsīka, kad tā izkrita no augstākās līgas. Liela daļa spēlētāju tobrīd pārgāja uz sešus kilometrus attālo Rubeni.
«Viss sākās, sportojot uz dīķa ar hokeja nūjām un tenisa bumbiņām, taču bez slidām. Notīrījām laukumu un uz priekšu. Kad ledus vēl nebija uzsalis, spēlējām uz ceļa, kur mašīnas bija piebraukājušas sniegu. Atceros, kā staipījām vārtus, kad auto gribēja pabraukt garām,» Bagāts uzskata, ka šādā veidā vietējie ielikuši labus florbola spēles pamatus. «Labi mācējām apstrādāt bumbiņu, jo tā allaž lēkāja pa ledu. Savukārt kāju slīdēšana bija uzdzinusi fizisko spēku.»
Uzvaras jauniešu turnīros florbolā ievilka arvien lielākas vietējo iedzīvotāju masas. Pieaugušajiem arvien ātrāk gribējās tikt uz eliti, mazajiem arvien ātrāk līdzināties pieaugušajiem. Tā šis sporta veids pārņēma Kocēnu pagastu. 2002.gadā pat tika noorganizēts rajona čempionāts (tagad klubs iedibinājis starptautisku turnīru Latvian Open), un par florbola uzzināja visi tie, kas līdz tam šo spēli nezināja. Līdz 2005.gadam mājas spēles notika Rubenē, taču tad blakus Kocēnu skolai uzcēla jaunu, modernāku, plašāku halli un florbols pārcēlās uz pagasta centru.
«Man patīk hokejs, taču tajos laikos ar to nodarboties nebija daudz iespēju. Florbols ir demokrātiskāks — bumbiņu var trenkāt kaut vai pa māju. Dzīvoju tikai kilometru no Rubenes sporta zāles. Vasarās citi gāja dzert aliņus, bet mēs bariņš draugu gājām spēlēt florbolu,» Bagāts turpina ar vienu no kluba ilgdzīvošanas un panākumu atslēgām. «Saglabājies komandas kodols. Visi esam savējie. Kopā izauguši no bērna kājas — tā noteikti ir priekšrocība.» Jānis Dainis pat atceras, ka puiši ziemā atbraukuši ar satiksmes autobusu, attīrījuši ceļu no sniega, lai treneris viņus aizvestu uz papildu treniņu.
Drebošām rokām
Pirmajā brīdī liekas, ka Kocēnos nav sporta veida, kas konkurētu ar florbolu. Treneris Jānis Dainis tam nepiekrīt, jo netālu ir Valmiera. «Konkurence ir liela — vieglatlētika, basketbols, BMX,» viņš atspēko. Liels pluss, ka Valmieras rajons esot īpaši sportisks, tāpēc, neskatoties uz straujo dzimstības samazināšanos, ko izjūt arī florbols, tas bez interesentiem nepaliek. Uz kungu mačiem ar līderiem sanāk pilna zāle — aptuveni pustūkstotis skatītāju. Uz dāmām nāk mazāk, taču finālos pāris simtu noteikti ir tribīnēs.
«Pagastā jau nekā citā kā florbols arī nav. Un tas nemaz nav slikti, jo mazie redz, kā lielie izauguši, ka ir, uz ko tiekties. Vakaros te visi staigā tikai ar florbola somām. Tie, kas vēlas ko citu, brauc uz Valmieru. Daudzi, tieši spēlējot florbolu, ir bijuši ārzemēs. Man, piemēram, tie ir svētki — sestdien atnākt uz spēli. Un tā ir daudziem,» Kocēnu sporta kluba valdes priekšsēdētājs Ilvis Pētersons atzīst, ka šeit «florbols ir kā ēst».
«Jaunos cenšos ieinteresēt ar savu attieksmi. Nesolu nekādus brīnumus. Mazajiem paturu drebošo rociņu, lai viņš izjūt sitienu. Sākumā grūti to visu iestāstīt. Tas ir līdzīgi kā glītrakstīšanā, kad skolotāja paņem tavu roku un velk burtiņus,» ar florbola ābeci iepazīstina Dainis.
Tomēr izaugsmei ar jaunajiem vien nepietiek. Nepieciešamas spēcīgas pieaugušo komandas, kas parāda rezultātus. Tām svarīgi, lai būtu sponsori. Šo lauciņu savā pārziņā paņēmis Pētersons un kluba biedrs Jānis Zvirbulis. Šķiet, Rubenei nebūtu jāsarkst, kad galdā jāliek panākumu saraksts. Kopš 2002.gada kungi un dāmas allaž kāpuši uz pjedestāla.
Algas spēlētājiem un treneriem maksātas netiek, taču ir nodrošināti treniņapstākļi, transports, inventārs, sporta tērps, medikamenti un apdrošināšana. «Budžets, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, kļuvis par piecdesmit procentiem lielāks,» Pētersons uzskaita vairāk nekā 20 sponsoru. Lielākie ir Kocēnu pagasta padome, uzņēmumi Renesanse (celtniecība) un Byko–Lat (kokapstrāde).
Virslīgas komandām nedēļā ir trīs treniņi — divi Kocēnos, viens Ādažos vai Rīgā, jo puse spēlētāju mācās un/vai strādā galvaspilsētā. «Lai būtu godīgi, reizi nedēļā braucam pie viņiem uz Rīgu. Ir jānāk pretī, lai saglabātos kodols. Pats savulaik divas reizes nedēļā braukāju uz Rubeni. Zinu, kā ir, ka tikai divos naktī tiec mājās un jau septiņos jāceļas,» Jānim Bagātam empātija nav sveša.
Kāpēc stiprāki?
«Mums nav tā kā Rīgā — pusotras stundas laika, un tad zāle jāpamet, jo nāk basketbols vai kas cits. Florbolam Rubenē ir iespēja veltīt vairāk laika,» Jānis Dainis panākumu atslēgu saskata kvalitātē. «Jau no pirmsākumiem īpaši trenēju bumbiņas turēšanas tehniku. Bumbiņu pret sienu esam situši tūkstošiem reižu. Speciāli nopirku dēļus, lai varētu izveidot mazus laukumiņus, kur katrs darbojas individuāli.»
Jānis Dainis ir pārliecināts, ka florbols Latvijā balstās vienīgi uz fanātiķiem. Viņš ir gandarīts par pieaugošo konkurenci kungu virslīgā, kas šogad paplašinājās no astoņām līdz 12 komandām, taču ar dāmām esot bēdīgāk. «Meitenēm nav cilvēku, kas aizrauj. Dāmām ir tikai divas konkurētspējīgas komandas. Divu gadu laikā jaunas klāt nav nākušas.»
Tomēr Rubenē florbols būs. «Kad spēlēju Vaidavā, nūjas bija jāpērk pašam. Tagad ne par ko tādu nav jāuztraucas. Mammai nauda vairs nav jāprasa. Esmu Rubenes florbola patriots. Man nevajag maksāt, komandu nemainīšu. Citi klubi ar piedāvājumiem nemaz lai nenāk,» 28 gadus vecais kapteinis Jānis Bagāts pēc Latvijas zelta tieksies tikai sarkanajās formās tērpto rubeniešu rindās.
Šo domu turpina arī Zane Klabere, kura ir dzimusi Rojā un uz treniņiem dodas no tagadējās dzīvesvietas Valmieras. «Man šeit patīk. Arī tad, ja no treniņiem pārbraucu divos naktī. Tas viss ir cēla mērķa labad.» Rubene arī turpmāk grib saglabāt Latvijas florbola galvaspilsētas titulu.