Trešdien Mežeckis uzkrāto pieredzi liks lietā, lai Anglijas pilsētā Mančestrā bez aizķeršanās noritētu Eiropas Futbola federācijas (UEFA) kausa izcīņas fināls starp Sanktpēterburgas Zenit un Glāzgovas Rangers komandām. Tas ir otrs prestižākais klubu turnīrs Eiropā aiz UEFA Čempionu līgas. Mežeckis būs delegāts. Jānis dažreiz brīnās, kur ir nonācis. "Ja kāds man dzīvē teiktu, ka, būdams PSRS produkts, būšu apritē kopā ar Peli, Mišelu Platinī (abi savulaik izcili futbolisti)... Neticētu, ka pārstāvēsim Latvijas valsti, spēlēsim Eiropas čempionātā un Eirokausos ar tādām komandām kā Barcelona, Chelsea… Tas ir kaut kas fantastisks. Tikai tā dēļ vien bija vērts strādāt, dzīvot," saka Mežeckis. Viņš to uztver arī kā ļoti lielu personisku panākumu. Šogad viņam bija iespēja pārcelties uz Šveici, lai nodotos darbiem vienīgi UEFA. Taču šis darba piedāvājums tika atteikts. "Nav man tas vecums, lai ko kardināli mainītu. Jau tagad trešdaļu gada pavadu izbraukumos. Pietiek man braucienu. Mančestrā vēl runāsim, varbūt atradīsim kompromisa variantu un varēšu strādāt, apvienojot darbus LFF." Mežeckim ir plāni, ko gribas realizēt Latvijā. Piemēram, reģionos turpināt būvēt mākslīgos laukumus, celt treneru zināšanas, straujāk attīstīt jaunatnes futbolu un beidzot tikt pie jaunām LFF telpām.
Drošības aģents
Tā tēlaini varētu apzīmēt Mežecka pienākumus delegāta ādā. "Varu parādīt papīrus, kas jāsaraksta," Mežeckis ar roku māj papīra kaudžu un mapju virzienā. "Delegāta darbs nozīmē spēļu organizāciju un koordināciju. Galvenais ir drošība. Pirmdien bija tikšanās ar pilsētas policiju, abu klubu, Anglijas Futbola federācijas un stadiona drošības pārstāvjiem. Dod Dievs, lai līdzjutēji no Skotijas un Krievijas būtu labā noskaņojumā, lai pirms spēles nebūtu konfliktu. UEFA delegāts ir pirmā persona, kas atbild par spēli," paskaidro Mežeckis. Vieglāk esot Čempionu līgas un Eiropas čempionāta finālturnīra spēlēs, kur katram savi pienākumi ir skaidri. Grūtāk zemāka līmeņa turnīros kā Intertoto kauss. "Tur jādara viss — jāskatās, kā piestiprināts tīkls, karodziņš, kas ir ģērbtuvēs, ko futbolisti ēd un dzer."
14 gadu laikā, kopš Mežeckis darbojas UEFA (patlaban — attīstības un tehniskās palīdzības komitejā), nācies pieņemt arī grūtus lēmumus. "Vienreiz lietus dēļ nācās atcelt Čempionu līgas spēli Barselonā ar Ņūkāslu. Dienas laikā piecreiz braucām uz stadionu. Nebija viegli, jo no Anglijas bija atbraukuši deviņi tūkstoši Ņūkāslas līdzjutēju, kas jau sēdēja tribīnēs. Uzreiz bija jāvienojas par laikiem, kad spēle notiks. Divas stundas gāja strīdi kā pokerspēlē," Mežeckis atceras stāstu ar laimīgām beigām, jo spēle ar vienas dienas nobīdi tomēr notika.
Pieredze un veikls situācijas izvērtējums bija jāliek lietā arī citā Eiropas klubu smagsvaru spēlē — pirms diviem gadiem Barcelona — Chelsea. "Spēle bija tikko sākusies. Pretī centrālai tribīnei pēkšņi tika izvilkts ļoti liels plakāts — Catalonia is not Spain*. Pie manis atskrien drošības virsnieks — Jāni, es nezinu, ko darīt. Viņam saku — pirmkārt, tas nav jāredz TV skatītājiem, otrkārt, viņiem plakāts būs jānovāc, jo tas klāj visu sektoru, bet citi taču gribēs redzēt spēli! Pēc 15 minūtēm viņš skrien atkal — Jāni, ko darīt? Chelsea līdzjutēju sektorā ienākuši 50 japāņu Barcelona kreklos. Es vaicāju — viņi izskatās kā japāņi? Jā. "Domāju, ka viņus neviens nesitīs," mierīgi atbildējis J.Mežeckis. LFF ģenerālsekretārs gan baidās iedomāties, kas notiktu, ja trešdien Zenit sektorā ienāktu 15 Rangers kreklos tērptu līdzjutēju...
Es neklanos
Futbola gaitas Jānis Mežeckis sāka Rīgā, pagalmā trenkājot bumbu. "1963.gadā draugs kādā svētdienas rītā Tērbatas ielā uzsvilpa un jautāja — Jāni, ko dari! Mēs ar tēvu braucam pierakstīties futbolā. Braucam? Teicu — nu labi, braucam! Pierakstījos Daugavas stadionā, un pēc pirmā treniņa mani pieņēma Daugavas meistarkomandas sagatavošanas grupā. Nākamajā dienā vajadzēja padot bumbas spēlē ar Maskavas Lokomotiv. Iedeva treniņtērpu ar trijiem skursteņiem," Rīgā izaugušais Mežeckis atceras zīmējumu uz jakas.
Jau nākamajā gadā Jānis uzkalpojās par komandas kapteini un dabūja izspēlēties visās jauniešu komandās un izlasēs. "Meistarkomandā es spēlēju Daugavas dublieros pirmajā līgā. Pēc armijas spēlēju Vefā un kļuvu par čempionu," līdz Daugavas komandas pirmajam sastāvam tikt gan neizdevās, bet Mežeckis to atzīst bez lielas nožēlas. Pabeidzis augstskolu, Mežeckis turpināja spēlēt un apvienot spēles ar trenera darbu Rīgas futbola skolā. Trīs gadus Mežeckis pavadīja Liepājas komandā, taču tad nolēma ko kardināli mainīt. Redzot, ka PSRS jūk un brūk, viņš 1991.gadā pieņēma drauga uzaicinājumu strādāt Beļģijā. "Biju domājis, ka aizbraucu pavisam. Strādāju firmā, kas tirgoja ādas izstrādājumus. Manā pārziņā bija pieci veikali. Tie bija labi laiki."
Tomēr pēc nepilniem diviem gadiem Jānis atgriezās Latvijā un no 1993.gada 1.janvāra strādā LFF ģenerālsekretāra amatā. "Par katru gadu ir ko atcerēties," viņš saka. Lielākais notikums, protams, ir iekļūšana 2004.gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. "Katru reizi, kad to atceros, parādās zosāda. Skaidrs, ka tas bija brīnums, taču izdarījām visu, lai tas notiktu. Toreiz bija laba komanda gan no vadības, gan spēlētāju puses. Ticu, ka vēl kādreiz iekļūsim finālturnīrā."
Jānis Mežeckis noliedz kritiku, ka viņš un vēl daži labi LFF darbinieki būtu aizsēdējušies savos krēslos. "Kad sāku strādāt, štatā bija 12 cilvēku, tagad ir vairāk nekā 70. Tas ir tāpat kā labā futbola komandā. Ir veterāni, ir labi perspektīvi spēlētāji. Jābūt sintēzei." Līdzīgi viņš noliedz runas, ka atdevis balsis par noteiktu prezidenta kandidātu, lai straujāk kāptu pa UEFA kāpnēm. "Nekādā gadījumā. Dažreiz paskatos komentārus internetā un vienkārši brīnos par cilvēkiem. Kontakti UEFA man ir patiešām labi ar daudziem funkcionāriem, taču tas nenozīmē, ka mēs viņu priekšā klanāmies. Lai es pārkāptu savus dzīves principus ar balsošanu?! Nu nē! Pilnīgi izslēgts! Pats sevi par to vairs necienīšu. Pirmajā vietā ir profesionālisms, darbs un zināšanas."
* Katalonija nav Spānija (no angļu val.).