Polija pirmajā Euro 2012 spēlē cīnījās 1:1 neizšķirti ar Grieķiju. Pēc pirmā puslaika nekas neliecināja, ka poļi šajā mačā varētu neuzvarēt, bet pēc otrā mājinieki varēja priecāties, ka nezaudēja. Par galvenajām Polijas izlases problēmām mačā ar Grieķiju, jau rakstīju. Viņu galvenais treneris Francišeks Smuda ņēma vērā savu padoto neveiksmes pirmajā kārtā un arī rūpīgi izanalizēja Krievijas izlases trumpjus un vājās vietas, izdarot secinājumus un ieviešot korekcijas savas komandas spēlē.
Pirmkārt, Smuda nebija apmierināts ar Maceja Ribusa sniegumu pirmajā spēlē. 70 spēlētās minūtēs kreisās malas pussarga produktivitāte bija zema, tāpēc spēlē ar Krieviju viņš palika uz rezervistu soliņu, nenākot laukumā pat uz maiņu. Pamatsastāvā Smuda kreisajā flangā sūtīja Ludoviku Obraņjaku, kura pamatpozīcija gan ir zem uzbrucēja. Obraņjaks, būdams nomināli kreisās malas pussargs, lielāko spēles daļu gan darbojās laukuma centrā, bet rezultatīvu piespēli poļu vienīgajā vārtu guvumā atdeva no labā flanga. Ņemot vērā, ka Polijas izlases potenciāls abos flangos nav līdzvērtīgs, Smuda ļāva Obraņjakam spēlēt centrā, no kurienes viņš varēja palīdzēt spēcīgajam labajam flangam.
Obraņjaks gan spēlēja zem uzbrucēja arī Polijas pirmajā mačā, tāpēc Ribusa vietā laukumā nāca izteikts balsta pussargs Dariušs Dudka. Tādējādi poļi divu balsta pussargu vietā spēlēja ar trīs, un tas bija atslēgas punkts viņu sekmīgajai spēlei pret Krieviju.
Pirmkārt, krievi saplosīja čehus lielākoties pretuzbrukumos, kur milzīga loma bija Andrejam Aršavinam. Ātrajam krievu kapteinim spēlē ar Čehiju bija daudz telpas, kur ieskrieties, tāpēc viens no pirmajiem Smudas lēmumiem bija saistīts ar laukuma centra pieblīvēšanu, kas zagtu vietu Aršavina reidiem un iespēju krievu pretuzbrukumiem, jo vienmēr būtu vairāki poļi, kas varētu mazināt krievu pretuzbrukumu tempu jau pirms aizsardzības līnijas.
Otrkārt, lai cik tas jancīgi neizklausītos, trīs balsta pussargu izmantošana palielināja poļu pussargu trio pārstāvjiem iespējas pieslēgties pašu uzbrukumiem. Proti, vienmēr dziļumā palikušais Dudka ļāva vienam no diviem pārējiem centra pussargiem - Rafalam Muravskim un Eugenam Polanskim - atbalstīt Polijas uzbrukumus. Visbiežāk to izmantoja Polanskis, kura produktivitāte skatāma zemāk redzamā attēlā.
Kā redzam, viņš bija aktīvs kā aizsardzībā, tā uzbrukumā. Pietiek atcerēties to, ka mača 19. minūtē viņš ar gūtiem vārtiem sajūsmināja klātesošos poļu fanus, bet atradās aizmugures stāvoklī - priekšā visiem saviem uzbrucējiem un priekšā Krievijas centra aizsargiem... Neraksturīgi viņam pašam, divreiz pat aizdriblēja garām pretspēlētājam. Nevienam citam Polijas izlasē divi sekmīgi dribli nebija padevušies. Grafikā uzskatāmi redzams, ka aktīvāks Polanskis bija labajā flangā. Tas tāpēc, ka uz viņa pleciem gūlās arī poļu labās malas aizsarga Lukaša Piščeka piesegšana, kad Dortmundes Borussia zvaigzne pieslēdzās uzbrukumiem. Ņemot vērā, ka tajā flangā krieviem darbojās viņu bīstamākais spēlētājs Andrejs Aršavins, piesegšana un zonas noslēgšana bija ļoti nozīmīga. Tas gan neapturēja Aršavinu pavisam, bet manāmi ierobežoja. Zemāk redzamajā attēlā redzam, ka centra līnijas tuvumā Aršavins darbojās krietni precīzāk nekā poļu soda laukuma tuvumā.
Pie Aršavina salīdzinoši zemās produktivitātes uzbrukuma fāzē pirmkārt vainojama blīvā Polijas aizsardzība. Viņi spēlēja kompakti, nedodot krieviem daudz vietas Pšemislava Titona sargāto vārtu tuvumā. Un tas uzskatāmi redzams krievu balsta pussarga Igora Deņisova darbībās. Spēlētājs, kura galvenais uzdevums ir atņemt pretiniekam bumbu, bija spiest nodarboties ar savas komandas spēles diriģēšanu. Raugi, tieši Deņisovs spēlē pret Poliju atdeva visvairāk piespēļu starp visiem Krievijas futbolistiem. Tie, kas skatījās spēli, noteikti atceras, cik bieži krievu uzbrūkošā bloka spēlētāji bija spiesti atspēlēt bumbu atpakaļ aizsargiem vai Deņisovam, lai tas pāradresē bumbu uz citu malu. Kamēr Deņisovs to darīja, tikmēr Krievijas uzbrūkošā bloka spēlētāju centās samainīties pozīcijām. Taču Polijas balsta pussargu trio spēlēja zonas aizsardzību un krievu mēģinājumiem sajaukt kāršu kavu neļāvās. Rezultātā krievi tikai samainīja savu kāršu secību, jo ne Polanskis, ne Muravskis, ne Dudka nedevās līdzi migrējošajiem krieviem, kas veicinātu poļu aizsardzības pozicionālu disbalansu. Aršavins dreifēja no kreisās malas uz centru un pa labi, Romāns Širokovs mainījās vietām ar Konstantīnu Zirjanovu, Aleksandrs Keržakovs no centra devās pa kreisi un pa labi, bet poļi uz to nereaģēja.
Redzam, ka vairums no Deņisova izpildītajām 107 piespēlēm bija laukuma vidusdaļā un tādas, kas nesaasina uzbrukumu. Kopumā krievi mačā izdarīja 599 piespēles. Ne aiz labas dzīves sestdaļu no tām veica balsta pussargs Deņisovs...
Atņemot krieviem trumpja dūzi (pretuzbrukumus), poļi izaicināja pretiniekus doties uz priekšu. Krievi to arī darīja, un tas savukārt būtiski palielināja poļu iespējas veidot pretuzbrukumus. Kā apliecinājums tam kalpo Jakuba Blaščikovska gūtie vārti, jo burtiski dažas sekundes pirms to gūšanas krievu kreisās malas aizsargs Jurijs Žirkovs ar bumbu bija tuvu poļu soda laukumam un varēja izveidot vārtu gūšanas iespēju, bet... poļi pārtvēra bumbu, aizjoza pa Žirkova pamesto un brīvo krievu kreiso flangu un guva vārtus.
Nekā citādi kā vien ar poļu kompakto spēli aizsardzībā nevar izskaidrot arī faktu, ka krievi kontrolēja bumbu 60% spēles laika, bet izdarīja par četriem sitieniem mazāk nekā poļi (11 pret 15). Vienkārši poļiem uzbrukuma zonā bija daudz brīvas vietas, bet krieviem - maz vietas un vēl mazāk laika tās izmantošanai. Zemāk redzamajos attēlos var skatīt piespēles, pēc kurām komandas izdarīja sitienus. Abas komandas izdarīja pa vienam sitienam pēc labas piespēles saņemšanas laukuma vidusdaļā un aizskriešanas pretuzbrukumā, bet pievērsiet uzmanību, ka poļi izdarīja četrus sitienus pēc piespēles atpakaļ, bet krievi - nevienu. Ja piespēle seko atpakaļ un tās saņēmējs izdara sitienu, tad acīmredzot viņam nebija jāpārvar vairāki aizsardzības viļņi.
