Starkovs: Vajadzīgas rezerves un stabilitāte

"Nākamgad jābūt labāk," Starkovs ir optimists. Kā kopumā var vērtēt valstsvienības sniegumu? Pasaules čempionāta ciklu sākām neslikti. Nākamajās spēlēs ar Luksemburgu ir iespēja situāciju uzlabot. Taču labi nospēlējām varbūt tikai divas trīs spēles. Ietekmēja izmaiņas sastāvā, ko ieviesa traumas. Tās izjauca balansu. Pietrūka Cauņas, Višņakova, Žigajeva, Verpakovska. Kad bijām vislabākajā sastāvā, arī vislabāk nospēlējām. Kāds bija spēlētāju sniegums atsevišķos posteņos? Vārtsargs Vaņins ir izlases līderis, kurš bieži glāba. Izņēmums varbūt bija mačs ar Igauniju. Ventspilnieki ļoti labi aizvadīja visu sezonu, taču Tallinā bija redzams, ka viņiem tā ir beigusies pirms trijām nedēļām (smaida). Mums vienmēr bijusi ļoti svarīga sakārtotība aizsardzībā. Ja tur viss kārtībā, ir izredzes. Īpaši pret spēcīgākām komandām. Noteikti progresējis ir Deniss Kačanovs.Kurš no centra aizsargu duetiem atstāja labāko iespaidu? Ivanovs un Gorkšs. Nozīmīgi uzbrukuma veidošanā ir malējie aizsargi. Vai mums ir tādi, kas to spēj? Tādi bija — Oļegs Blagonadeždins, Valērijs Ivanovs. Kad spēlējam pret turkiem, uz aizsardzības malu pārvietoju Juri Laizānu. Un viņš nospēlēja lieliski, ievadīja uzbrukumu, kad guvām vārtus. Tagad nav. Varbūt kāds no jaunajiem tāds kļūs. Vienmēr atceramies Roberto Karlosu, jo labu šīs pozīcijas spēlētāju nav daudz. Astafjevs un Soloņicins bija vienīgie pussargi, kuri nospēlēja stabili, savā līmenī aizvadot praktiski visas spēles. Liels potenciāls ir Laizānam, taču viņš vai nu nospēlē lieliski, vai nedaudz zem līmeņa. Malējiem pussargiem — Cauņam, Žigajevam, Višņakovam, Rubinam — pietrūka stabilitātes, jo visiem bija savainojumi. Ceru, ka nākamais gads būs stabilāks. Jāsāk ar atpūtu un kvalitatīvu gatavošanās periodu sezonai. Uzbrukumā pietrūka Verpakovska. Labāku par viņu nav. Kāds treneris reiz teicis, ka pēc rakstura uzbrucējam jābūt slepkavam. Ja viņš negūst vārtus, tad neguļ līdz nākamajai spēlei. Ceru, ka no jaunās paaudzes kādam izdosies par tādu izaugt. Ja gribam cīnīties, tāds spēlētājs jāatrod. Labam uzbrucējam jāgūst vārti katrā otrajā vai trešajā spēlē, lai nav avīzē jāliek sludinājums — uzbrucējs ar labām aizsarga iemaņām meklē darbu (smaida).Vai Verpakovskis ir killers? Potenciāli — jā. No 2001. līdz 2004.gadam bija. Diemžēl karjerā ne vienmēr viss iet no rokas. Kāpēc pēdējos gados Māris tāds nav? Grūti atrast galveno iemeslu. Vispirms vaina jāmeklē sevī. Varbūt sasniegts emociju un fiziskās kondīcijas maksimālais limits. Izlasē jāspēlē par 100%. Grebja gūtie vārti pret Igauniju ir labs piemērs — īsta cīņa ar aizsargu. Ne katrs būtu dabūjis tur galvu un uzsitis. Ja neietu šai cīņā, aizsargs pie bumbas būtu pirmais. Futbols nav basketbols. Izšķir arī viens gols.Ivans Lukjanovs sit vārtus Lietuvā. Vai viņš varētu būt tuvu izlasei? Iespējas ir visiem. Futbolā esmu ilgi, tāpēc ticu savām acīm. Vajag pavērot. Jāredz, kāds ir Gauračs, Lukjanovs... Kāpēc pārbaudes spēlēs netiekam pie lielvalstīm? Mans princips — ir jāspēlē ar pretinieku, kas ir nedaudz spēcīgāks vai vienā līmenī ar mums. Spēlēt ar galvas tiesu pārāku ir interesanti, taču... Tas ir kā boksā — pēc nokauta vairākus mēnešus nedrīkst iziet ringā. Katrai spēlei ir noteikti uzdevumi. Ko mēs varam mācīties spēlē ar spāņiem — kā viņiem atņemt bumbu? Bet arī to izdarīt ir ļoti grūti. Ar ko spēlēsim februārī? Vēl nezinu. Galvenais ir pēc iespējas labāk sagatavoties spēlēm ar Luksemburgu. Piemēram, ja februārī pretiniekos būtu spāņi vai angļi, viņi pārbrauktu mums pāri un spēlētājiem būtu lielāks risks savainoties. 2002.gada martā spēlējām ar Luksemburgu. Ieguvām labas emocijas, un tam ir liela nozīme. Bija laiks, kad daudzi izlases futbolisti spēlēja Anglijā, Krievijā un Ukrainā... Tad bija laba prece. Kāds bija pieprasījums pēc Pahara! Rubinam Latvijas čempionātā tad jau bija garlaicīgi. Astafjevam, Štolceram, Bleidelim arī. Lai gan čempionāts nebija vājš, viņi bija virs tā līmeņa. Tagad ir citādi. Piemēram, Lukjanovs spēlē Lietuvā, bet nekad nav bijis virs Latvijas līmeņa. Tāpat Gauračs. Kurš tagad ir pāraudzis Latvijas līmeni? Varbūt Vaņins. Pat Cauņa ne? Viņš ir perspektīvs, bet šosezon čempionātā guva vienus vārtus. Ja iesistu 15 un izdarītu 25 piespēles, tad varētu runāt. Viņš ir stiprākais savā pozīcijā, taču ne pāraudzis. Nupat kopsapulcē futbolistiem vaicāju, kurš var apgalvot, ka klubā ir neaizvietojams? Visi skatījās griestos. Pirmais uzdevums ir būt līderim savā komandā. Vai ir skaidrība par Vitālija Astafjeva turpmāko karjeru? Viņš vēl grib spēlēt, arī izlasē. Taču tad jāspēlē nopietnā klubā, kur ir labs treniņprocess. Ja aizies uz Latvijas desmito komandu, izlasei tas nebūs pluss.Nākamajā sezonā Astafjevs varētu labot Eiropas rekordu — 156. spēles izlasē —, kas pieder igaunim Martinam Reimam? Kā izlases treneris palīdzēšu Astafjevam šo skaitli sasniegt. Viņš nav no tiem veterāniem, kas drēbi velk uz savu pusi. Joprojām ir viens no labākajiem, ne velti gandrīz visās spēlēs lakumā bija 90 minūtes. Latvijas futbola prestižam tas nāktu tikai par labu, ja rekords būtu mūsu. Arī es to gribu!