Elastīgums visvairāk būtu nepieciešams Dinamo būvobjektā. Nu nebūs nekad Aleksandrs Ņiživijs ala Jarko Rūtu, kurš gatavs pa labi un pa kreisi izmētāt visus, kas stāsies viņam ceļā uz vārtiem. Agresivitāte hokejā ir nepieciešama, taču jāņem vērā spēlētāju auguma parametri un vecums. Ginta Meijas un Andra Džeriņa spēles rokrakstu vēl var izmainīt un, iespējams, arī vajag izmainīt, turpretī Ņiživijam uzspiest spēka rezervju tērēšanu pie apmalēm nebūtu prātīgi.
Objektivitāte arī nenāktu par ļaunu. Ja šķietami cietākais materiāls (Landmarks vai Luseniuss) vēl nav ieguvis nepieciešamo stingrību, tad varbūt lietderīgāk ir izmantot lētākos, bet konkrētajā brīdī ne sliktākos materiālus (Bukarts vai Štāls).
Dislokācijas vietai būvniecībā arī ir liela nozīme. Ja māja jāceļ Piemaskavas Čehovā, kur mazākās nobīdes no normas var izraisīt pamatīgu satricinājumu, tad varbūt nākotnes vārdā darboties ar mērenākiem instrumentiem, nevis cirvi un āmuru.
Pacietība ir gandrīz vai galvenā celtniecības panākumu ķīla. Neveiksmju sērijas gadījumā tā būs nepieciešama treneriem un spēlētājiem, lai izturētu psiholoģisko spiedienu, bet visvairāk jau uzraudzības komisijai Skanstes ielā. Tomēr, ja redzams, ka celtne sašķiebjas kā Pizas tornis un iztaisnošanās vairs nav paredzama, tad gan
laikam vajadzētu skatīties jauna būvdarbu vadītāja virzienā. Lai pavasarī visi varētu saukt: «Mēs cēlām, cēlām un uzcēlām!»