Morāli šī sezona laikam bija pati smagākā karjerā, jo tik ilgi vēl nebiji palicis bez spēlēšanas savainojuma dēļ…
Pārdzīvojumi tik tiešām bija lieli, un tie vēl nav beigušies. Piecus mēnešus dzīvot pastāvīgās sāpēs un tagad aiziet pie ārsta, lai uzzinātu, ka atkal viss ir jāsāk no nulles - tas tiešām ir grūti.
Latvijas izlases kontekstā otro pavasari sanāk vilšanās. Pirms gada pasaules čempionāts beidzās trešās spēles laikā, kad ripa trāpīja pa potīti. Šoreiz līdz spēlēšanai acīmredzot nemaz netiksi. Valstsvienība atkal nebūs optimālajā sastāvā. Vai nav vilšanās par neizmantotajām iespējām, jo tava paaudze Latvijas izlasē spožāko lappusi, šķiet, vēl nav atvērusi?
Kad Edgars Masaļskis ar Hantimansijskas komandu bija atbraucis uz Kazaņu un man vēl turpinājās rehabilitācijas process, viņš iepriekšējā vakarā viesojās pie manis. Toreiz norunājām, ka šis varētu izlasei būt labs gads. Bija mums tādas priekšnojautas. Es jau būtu atkopies pēc traumas... Jā, tāpēc arī pārdzīvojums ir liels. Es tomēr ļoti ceru, ka čaļi tik un tā sevi parādīs un ka kādreiz mums izdosies savākt patiešām labu blici un vienā čempionātā viss aizies kā pa sviestu. Tas būs čempionāts, kuru vēl ilgi atcerēsimies. Tas varbūt pārdroši skan, bet gribētos vienreiz kaut ko uzkārt kaklā. Es domāju, ka tas ir iespējams. Pārvarēt ceturtdaļfinālu mums ir pa spēkam. Vienā spēlē daudz kas var notikt. To jau parādīja mūsu spēle Vankūveras olimpiskajās spēlēs ar Čehiju. Papildlaikā ripa varēja iekrist arī otros vārtos. Ja būtu «bullīši», čehiem stress būtu lielāks. Vienā spēlē var iedot arī vairākumu pieci pret trīs, mēs iemetam divas ripas un ar tām var arī pietikt uzvarai. Visādi scenāriji var iegrozīties vienā spēlē. Tā nav sērija līdz četrām uzvarām, kurā ar mūsu spēlētāju resursiem būtu pagrūti konkurēt.
Līdzjutēji patlaban ir sadalījušies divās frontēs. Vieni aizstāv spēlētājus, kuru nebūs izlases sastāvā. Otri izsaka nosodījumu, piesaucot pat patriotisma trūkumu. Kas tev būtu sakāms šajā sakarā?
Komentārus es nelasu un nejūtos arī vainīgs. Uzskatu, ka man nav par kaut ko jātaisnojas. Lielākais pārdzīvojums ir man pašam.
Pilnu interviju ar Lauri Dārziņu lasiet ceturtdienas laikrakstā Diena!