Senās hronikas stāsta, ka tagadējās Spānijas teritorijas
iedzīvotāji diezgan neilgā laika posmā piedzīvojuši divas
visaptverošas ticības maiņas. Vispirms Ibērijas pussalu iekarojušie
mauri piespieda kristiešus pieņemt islāmu, bet pēc tam izšķirošas
uzvaras guvušie kristiešu monarhi izraidījuši no valsts visus
ebrejus un musulmaņus, kuri nepieņēma viņu ticību.
Ceturtdaļa svešo
No vēstures grāmatām izriet, ka otrais konvertācijas vilnis bija iemesls masīvai migrācijai. Taču Lesteras un Barselonas Pompeu Fabra universitāšu gēnu pētnieku atklājums licis apšaubīt pieņēmumu, ka no kristiešu pārvaldītās valsts aizbēguši visi svešinieki. Viņi noskaidrojuši, ka 20% no pašreizējiem Spānijas un Portugāles iedzīvotājiem ir tā laika Ibērijas pussalas ebreju pēcteči. Savukārt 11% iedzīvotāju DNS ir atrodamas liecības par islāmticīgo mauru izcelsmi.
"Saistība ar ebrejiem bija īpaši pārsteidzoša," laikrakstam The
Guardian stāstīja spāņu pētnieks Fransesks Kalafels, "mēs to
noteikti negaidījām." Viņš, tāpat kā daudzi citi zinātnieki, bija
pārliecināts, ka viduslaikos un pat jauno laiku sākumā cilvēku
pasaules uzskats tika būvēts ap reliģiju, tādēļ iešana nāvē ticības
vārdā būtu pašsaprotama lieta. Taču izrādījies, ka Spānijas
iedzīvotāji labāk atteikušies no savas ticības, nevis devušies
meklēt patvērumu drošākā zemē. Vēl jo dīvaināk esot uzzināt, ka
liela daļa ticību mainījušo cilvēku pēcteču tagad esot ļoti
reliģiozi kristieši.
Tomēr neaizgāja
Pētnieki izanalizēja vīriešu Y hromosomas tajās kopienās, kurās apmetās no Spānijas ap 1492.gadu izraidītie ebreji. Viņi arī noskaidroja arābu un berberu armijas, kas iebruka Spānijā 711.gadā, Y hromosomu raksturīgākās iezīmes, paņemot DNS paraugus no Marokas un Rietumsahāras iedzīvotājiem.
Tad šie dati tika salīdzināti ar vairāk nekā tūkstoti Spānijā un Portugālē dzīvojošo vīriešu Y hromosomām, kas nemainīgas tiek mantotas no tēva dēliem. Protams, ir iespēja, ka daļa mauru un ebreju bija sajaukušies ar kristiešiem pirms izraidīšanas, taču fakts, ka ģenētiska saikne ar izraidītajām tautām ir vismaz ceturtajai daļai Ibērijas pussalas iedzīvotāju, zinātniekiem šķiet pārāk uzkrītošs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ebreju kopiena, kas Spānijā dzīvoja kopš Romas impērijas laikiem, viduslaikos nebija skaitliski diža. Tiesa, daži tās pārstāvji bijuši turīgi augļotāji vai tirgotāji un uzskatīti par ietekmīgiem cilvēkiem.
Šis atklājums pamudinājis zinātniekus secināt, ka gēnu sajaukšanās turpinājusies arī pēc izraidīšanas. Tātad tūkstošiem ebreju un mauru pieņēmuši kristietību un slēpuši savu īsto izcelsmi.
***
1492.gada ebreju izdzīšana
Mauru valdīšanas laikā Spānijā ebreji baudīja valdnieku labvēlību, tādēļ pēc kristiešu monarhu karaspēka uzvaras un mauru patriekšanas arī ebreji krita nežēlastībā. Sākumā no atklātām naidīguma izpausmēm izdevās paglābties, pieņemot kristietību, taču daudziem augstmaņiem un garīdzniekiem nepatika, ka neseno apspiedēju palīgi ērti iekārtojas arī jauno valdnieku galmā. Naidīgums pret ebrejiem apogeju sasniedza tā dēvēto katoļu monarhu - Ferdinanda un Izabellas valdīšanas laikā viņu 1469.gadā noslēgtās laulības desmit gadus vēlāk apvienoja Aragonas un Kastīlijas zemes. Abi reliģiozie valdnieki nopietni uztvēra baumas par ebreju neuzticību Kristum un 1480.gadā izveidoja spāņu inkvizīciju, lai pārbaudītu ziņas. Turpmāko 12 gadu laikā tūkstošiem ebreju tika nogalināti. Kad 1492.gadā pēc Granadas atņemšanas mauriem spāņu kontrolē nonāca vēl viena liela ebreju kopiena, karaļpāris izdeva Alhambras dekrētu, kurā lika visiem ebrejiem četru mēnešu laikā atstāt valsti. Palikušos bija jānogalina. Šajā laikā Spāniju pametuši 80-130 tūkstoši ebreju, bet 50-70 tūkstoši palikuši.