Banku kreditēšanas politika nav draudzīga mēbeļu nozarei

Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju Latvijas mēbeļu nozarē?

Līdz ar starptautisko, lielo zīmolu – tādu kā IKEA – ienākšanu Latvijas tirgū mēbeļu nozare ir izmainījusies. Pārmaiņas ir uz slikto pusi, jo lielo zīmolu cenu politika nopietni ietekmē vietējos ražotājus. Daudzas vietējās kompānijas, kuras pirms gada, diviem vēl bija dzīvotspējīgas, tagad ir likvidējušās, un uz šī fona spēcīgāks ir kļuvis pat ne pelēkais, bet gan melnais nozares sektors.

Mēbeļu ražošanas kompānijas vienkārši ir aizgājušas melnajā sektorā, jo cenu politika ir tāda, ka nav iespējams oficiāli strādāt. 

Mēbeļu pircēji nereti izvēlas lētāko preci. Daudziem pircējiem mēbeļu kvalitāte vispār ir mazsvarīga, un viņiem interesē tikai un vienīgi pēc iespējas zemāka cena. Teiktais gan attiecas uz situāciju vietējā, Latvijas tirgū. Mūsu uzņēmums – mēbeļu dizaina kompānija MINT Furniture – ir eksportējošs uzņēmums, un eksporta tirgos situācija ir labāka. MINT Furniture produkcija ir ievērota Vācijā, Šveicē un Francijā, un patlaban mums pietiek ar šiem eksporta tirgiem, mēs strādājam un bizness attīstītās.

Konkurence eksporta tirgos nav tik asa kā Latvijas tirgū?

Konkurence arī eksporta tirgos ir ļoti asa, bet daudzās citās Eiropas valstīs klientiem ir augstāka maksātspēja nekā Latvijas iedzīvotājiem, turklāt ir arī lielāka interese par preces kvalitāti. Tā kā mūsu uzņēmums ar savām mēbelēm atrodas ne tajā pašā lētākajā segmentā, tad mums ir svarīgi, lai būtu liels skaits maksātspējīgu klientu, un tajā tirgū, kurā šādi klienti ir, mums ir lielākas iespējas pārdot savu produkciju nekā Latvijā. 

Jūs pieminējāt Latvijas mēbeļu nozares melno sektoru. Ko tieši jūs domājat ar jēdzienu "melnais sektors"?

Piemēram, ļoti daudzi galdnieki darbojas melnajā sektorā – apkalpo klientus, saņem naudu, bet nemaksā vispār nekādus nodokļus. Kontrolējošās inspekcijas un dienesti pārbauda tādus legāli strādājošus uzņēmumus, kāds ir mūsu uzņēmums, un tas, ka mūs pārbauda, ir saprotami un normāli, pret pārbaudēm man nav iebildumu, taču ar melno sektoru kontrolējošās iestādes īsti nespēj cīnīties un pat, tā sakot, īsti nesaprot, no kurienes melnajam sektoram "kājas aug". Visam pa vidu pastāv arī pelēkais sektors – uzņēmumi, kas strādā daļēji oficiāli un daļēji neoficiāli. 

Šī situācija ir novedusi arī pie tā, ka godīgi strādājošajiem uzņēmumiem ir ļoti grūti atrast darbiniekus, piemēram, galdniekus, jo tas atalgojums, ko piedāvā legāli strādājoši uzņēmumi, kuri maksā visus obligātos nodokļu maksājumus, ir nekonkurētspējīgs, salīdzinot ar to naudu, ko var nopelnīt, strādājot melnajā sektorā. Turklāt nenotiek galdnieku un citu speciālistu profesionālā izaugsme, jo melnajā sektorā pieprasītā produkcija ir diezgan primitīva.