Latvijas politiķu ieviestās sistēmas - sev paklausīgu, politiski vai finansiāli saistītu cilvēku apstiprināšana valsts uzņēmumu padomēs un "savu" pašvaldību finansiāla atbalstīšana - atvasinājums ir sasniedzis arī šādus salīdzinoši nelielus projektus.
Nesen beidzās divi konkursi, kas veltīti Strēlnieku laukuma nākotnei. Tie pašreiz skar tikai šauru profesionāļu loku, bet nākotnē būs visas Latvijas sabiedrības uzmanības centrā.
2006.gada decembrī Rīgas Politiski represēto biedrība paziņoja ideju skiču konkursa Strēlnieku laukumā Piemineklis Baigā gada upuriem rezultātus. Kultūras ministrija izplatīja paziņojumu presē ar kritiku par šī konkursa rezultātiem un paziņoja, ka 2007.gadā pati rīkos starptautisku konkursu Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls, kuru izsludināja šā gada jūnijā. Starptautiskā konkursa galvenais mērķis bija iegūt metus padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam pie Okupācijas muzeja, piedāvājot vizuālo risinājumu teritorijas plānā noteiktajā vietā ar skatu uz Daugavu.
Savukārt septembrī Rīgas domes pilsētas attīstības departaments izsludināja otru - Strēlnieku laukuma plānojuma pilnveidošanas un labiekārtošanas ideju - konkursu. Konkursa uzvarētāju darbs tikšot ņemts vērā, izstrādājot Strēlnieku laukuma detaļplānojumu.
Līdzībās runājot, vispirms pasūta aizkarus (represiju upuru memoriālu), tad mājas projektu (labiekārtos Strēlnieku laukumu), un kaut kad nākotnē arī ierādīs apbūves laukumu (izstrādās laukuma detaļplānojumu), kur māju būvēt.
Abu šo konkursu darbu iesniegšanas termiņi ir gandrīz vienlaikus. Abiem šiem konkursiem ir žūrijas.
Kultūras ministrijas organizētā starptautiskā konkursa žūrijā nav NEVIENA žūrijas locekļa no citām valstīm. Tajā, izņemot divus represēto apvienību pārstāvjus, nav NEVIENA neatkarīga, ar valsts vai pašvaldības institūcijām nesaistīta cilvēka. Gandrīz visi tās locekļi tieši vai netieši ir pakļauti žūrijas priekšsēdētājam un tā vietniekam (Kultūras ministrei un Rīgas domes priekšsēdētājam). Latvijas Arhitektu savienības uzrunātā šveicieša Daniela Kundiga piesaistīšana žūrijai eksperta padomdevēja statusā izskatās pēc sabiedrisko attiecību speciālistu ieteikuma.
Interesanti, ka četri cilvēki (Juris Dambis - Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs, Pēteris Strancis - Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta direktors, Andis Cinis - Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs, Jānis Dripe - pašvaldības aģentūras Rīgas pilsētas arhitekta birojs direktors) ir abu šo konkursu žūrijās. Neviens no viņiem publiski nav paudis šaubas par vienlaicīgu abu šo konkursu izsludināšanas lietderību. Ja šie žūriju locekļi par savu darbu saņem arī divkāršu atlīdzību, tad citādi kā par finansējuma neefektīvu izlietošanu to nosaukt nevarētu.
Savukārt arhitekts Edgars Treimanis Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā ir žūrijas loceklis, bet Rīgas domes pilsētas attīstības departamenta rīkotajā konkursā arhitektu biroja Edgars Treimanis un sabiedrotie projekts saņem veicināšanas balvu.
Kā un vai vispār tiks saskaņoti abu šo konkursu rezultāti?
No valsts budžeta Kultūras ministrijas organizētajam metu (ideju) konkursam Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls ir piešķirti 100 000 latu. Konkursa uzvarētājiem (kopā sešiem projektiem) tiek izmaksāti 28 000 latu (kopā ar nodokļiem aptuveni 33 000 latu). Vai tiešām tikai konkursa nodrošināšanai un menedžmentam nepieciešami -67 000 latu? Laukuma detaļplānojuma izstrādei no RD naudas atvēlēti vēl 60 000 latu.
Latvijai ir pieejams Eiropas Savienības finansējums Staļina masu deportāciju upuru piemiņas iemūžināšanai. Piesaistot šo līdzfinansējumu, varētu ietaupīt valsts budžeta līdzekļus. No Eiropas naudas gan vairāk par 20% projektu menedžmentam tērēt nedrīkst, un negribas ticēt, ka tas būtu iemesls, kāpēc KM nav mēģinājusi šo finansējumu piesaistīt. Iespējams, ir kāds cits nopietns pamatojums kāpēc šis finansējums konkursa iniciatoriem patlaban nav aktuāls.
Latvijas politiķu ieviestās sistēmas - sev paklausīgu, politiski vai finansiāli saistītu cilvēku apstiprināšana valsts uzņēmumu padomēs un "savu" pašvaldību finansiāla atbalstīšana - atvasinājums ir sasniedzis arī šādus salīdzinoši nelielus projektus.
Žūrijas locekļa Jāņa Dripes izteikums preses konferencē Dailes teātrī par vienu no Kultūras ministrijas rīkotā konkursa Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls prēmētiem konkursa projektiem, komentējot tā vizuālo risinājumu kā vecmodīgu un mūsdienu pilsētvides situācijai neaktuālu, gan nez kādēļ izraisa asociācijas ar nu jau tautas folklorā akceptēto frāzi "balsot par lielāko kretīnu".
Nākamais absurdais politiķu solis būtu izveidot politiski lojālu Valsts kultūrkapitāla fonda starpnozaru padomi. Lielākā daļa ar kultūru saistīto cilvēku akceptētu arī to. Klusējot. Nav brīnums, jo Kultūras ministrijas un tās pārraudzībā esošā VKF finansējums ir vienīgais nozarē pieejamais.
Arī es ilgi šaubījos, vai kā mākslinieks, kas piedalījies ne vienā vien konkursā par piemiņas vietas izveidi komunistiskā terora upuriem, drīkstu izteikt savu viedokli saistībā ar šiem konkursiem. Tomēr, tā kā pirmais šāds konkurss, kurā piedalījos bija jau pirms divpadsmit gadiem, un redzot, ka Latvijā nekas šo politisko konkursu norises, pasūtītāju, pašu politiķu un ierēdniecības darbības sistēmā nav mainījies, uzskatu, ka beidzot ir jāsāk nopietna diskusija un jānonāk pie sabiedrības interesēm atbilstoša šī jautājuma risinājuma.
Politiķiem jāspēj pārvarēt savu augstprātību un jāatceras, ka viņu darbības galvenais mērķis nav savas popularitātes palielināšana vai partejisku interešu lobēšana (un jāspēj par to pārliecināt arī sabiedrība). Ierēdņiem jāspēj saredzēt lietas kopsakarībās un apjaust, ka viņi ir atbildīgi par savu rīcību ne tikai likuma, bet arī sabiedrības priekšā gan par pieņemtajiem lēmumiem, gan par izteiktajiem komentāriem. Savukārt māksliniekiem un arhitektiem jāspēj pārliecināt pilsētas iedzīvotājus un ikdienas rutīnas nogurdinātos ierēdņus par savu ideju ģenialitāti. Un jāspēj atrast sevī pilsonisko drosmi prasīt no politiķiem un izpildvaras ne tikai finansējuma palielinājumu savai nozarei, bet arī tā izlietojuma pārskatāmību un lietderību.
Kamēr Latvijā aktīva pilsoniskā sabiedrība politiķiem būs nepieciešama tikai kā skaists, Eiropai aktuāls lozungs. Kamēr iedzīvotājiem tā asociēsies tikai ar piedalīšanos valsts un pašvaldību vēlēšanās. Kamēr valsts pat visaugstākā līmenī pieļaus dažādu interpretāciju cilvēku rīcībai atkarībā no viņu ieņemamā vai plānotā amata. Tikmēr arī šādu pilsētbūvniecības jautājumu risināšanas lēmumu pieņemšanas metodes metīs šaubu ēnu pār to atbilstību sabiedrības interesēm, un eksistējošās finansējuma sistēmas sadales dēļ pati mākslas pasaule Latvijā būs pakļauta politiķu un ierēdniecības idejiskai kontrolei.
Lasiet vēl - Pēteris Bajārs: Ko skrubināsim tagad? Okupācijas memoriālu vai Strēlnieku laukumu?