Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā -1 °C
Sniegs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Emocijām bagāta profesija

''Lai kur tu būtu, esi tur viss,'' tāds ir mediķes Kristīnes Rosickas dzīves moto. Šoruden Latvijas Ārstu biedrība jau desmito reizi pasniedza Gada balvas medicīnā, un Ināras Laizānes ārstu prakses ārsta palīdze Kristīne Rosicka no Vangažiem saņēma apbalvojumu Gada ārsta palīgs 2019. Pacienti un kolēģi izceļ Kristīnes empātiju un degsmi, pienākuma apziņu un mīlestību pret savu darbu. Daudzi pacienti, kuri izvirzījuši Kristīni balvas saņemšanai, atzīst, ka bez viņas nebūtu atguvuši veselību un dzīvesprieku.


Ne jau balvas dēļ

''Salīdzinot ar ikdienas ritmu pirms Covid-19, pašlaik ģimenes ārsti un viņu palīgi strādā ļoti intensīvi. Zvana gan mobilais telefons, gan stacionārais, pacienti nāk, un darba ir pilnas rokas,'' decembra ikdienu raksturo Kristīne, savukārt, taujāta par savu psiholoģisko noskaņojumu, piebilst: ''Esmu šo situāciju pieņēmusi ar racionālu pieeju, saprotot, ka no riska faktoriem nevaru izvairīties. Jebkurš pacients pašlaik ir jāuztver kā potenciāls Covid-19 pacients, un tas, protams, apdraud visu mediķu komandu. Daži kolēģi ir izgājuši no ierindas, pārējiem jāturpina strādāt. Droši vien mēs visi par 70% šo vīrusu izslimosim – kurš vieglāk, kurš smagāk. Gaidīsim vakcīnu, vakcinēsimies un tad redzēsim, kāda būs situācija.''

Kristīne Rosicka ir absolvējusi Rīgas 1. Medicīnas koledžu un arī Biznesa augstskolu Turība, kur ieguvusi bakalaura grādu jurisprudencē. Vai pašlaik drošāk nejustos kādā juristu birojā ar iespēju strādāt attālināti? ''Ai, nē, noteikti nē! Nav bijis vēlmes aizbēgt uz kādu citu vietu. Jūtos mierīga, bet, ja būs problēma, būs arī tai risinājums,'' teic mediķe un apliecina, ka savs darbs viņai tiešām patīk. ''Reizēm jāpiedzīvo pārstrādāšanās, izdegšana, piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Cilvēks paliek cilvēks arī mediķa un pacienta attiecībās. Ir brīži, kad šķiet – esmu izdarījusi visu, bet tas otrs izdara ko tādu, ko nebiju gaidījusi. Tad gribas visam mest mieru un iet prom, bet tādus brīžus droši vien var piedzīvot daudzās profesijās. Kad marta sākumā man piezvanīja no Latvijas Ārstu biedrības, es biju skrejošā procesā un steigā nodomāju – atkal kādas nepatikšanas?! Tā bija mana pirmā reakcija,'' smej Kristīne, viņa turpina: ''Un tad mani informēja, ka esmu nominēta Gada balvai medicīnā! Ir ļoti jauki, ka pacienti novērtē, bet mans mērķis noteikti nebija strādāt, lai pelnītu balvu. Esmu vienkārši darījusi savu darbu. Protams, esmu priecīga, bet gribu teikt, ka savu darbu daru tā, kā uzskatu par pareizu, un nebūtu darījusi citādi.''

Vangažos Kristīni pazīst, viņa teic, ka dažkārt, kad laiku pavada kopā ar bērniem ārpus mājas, sajūta joprojām ir kā darbā.

''Tirgus laukumā vai bērnu rotaļu laukumā, tās sarunas vienmēr ir par veselību.''


Neskaita minūtes

Mediķes profesijas izvēle Kristīnei sakņojas ģimenē. ''Mans tēvs ir ārsts, mamma – medmāsa. Esmu savā izvēlē vidusceļā – ne ārste, ne māsiņa, bet ārsta palīdze,'' saka balvas saņēmēja. Pēc vidusskolas beigšanas jaunā sieviete prātojusi par tādu profesiju, kur var uzreiz arī strādāt. ''Man bija jārūpējas par sevi, par omi, un nebija tāda padomdevēja, kur virzīties tālāk. Tā bija mana spontāna izvēle, bet, kad sāku mācīties, sapratu, ka man tas ļoti patīk un labi padodas, ka esmu tur, kur es gribu būt. Vienlaikus tolaik brīvdienās strādāju Valmieras Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) par sanitāri un arī par laboranti.''

Ātrajā palīdzībā sanitāri veic otra ārsta palīga darbu, pēc gada koledžā Kristīne jau bija apguvusi visas mediķa tehniskās iemaņas. Koledžas 3. un 4. kursā viņa paralēli strādāja arī Rīgas NMPD. Spilgtu, atmiņā paliekošu situāciju izsaukumos bijis gana daudz, starp tām – gan traģiskas, gan komiskas. ''Par komiskajām runājot, esmu kļuvusi ''leģendāra'' ar savām tālaika sliktajām krievu valodas zināšanām. Vedām vienu pacientīti uz slimnīcu, viņai bija grūti elpot. Uzliku viņai skābekļa masku un krieviski teicu: ''Podihaite, babuška, podihaite!'' (mirstiet – krievu val.)

Šoferis mani apklusināja: ''Kristīn, ko tu tur runā?!'' Es jau biju domājusi labu, lai tantiņa elpo un viņai kļūst vieglāk...

Tomēr viņa nebija tik sliktā stāvoklī, lai nesaprastu, ko saku viņas dzimtajā mēlē'' tagad smej Kristīne, tad nopietni piebilst: ''Medicīna ir tā nozare, kur emocionālo stāstu ir milzīgi daudz. Tas šajā jomā strādājošo droši vien maina kā cilvēku. Sāku domāt, kāpēc man tā balva pienācās... Varbūt tāpēc, ka pret pacientiem izturos, neskaitot minūtes, cik katram pienākas. Vērtēju cilvēka spējas menedžēt pašam savu ārstēšanās procesu. Ja tas ir gados vecs cilvēks, kam vajag pierakstīties pie cita ārsta, kaut kur aizbraukt – es viņu neizlaidīšu no kabineta, kamēr nepārliecināšos, ka spēs pierakstīties, ka būs, kas aizvedīs. Tas ir cilvēciskais faktors.''

Nozare ir viena, bet, strādājot gan ambulatorajā, gan neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, pieejas esot atšķirīgas, un ambulatorajā aprūpē cilvēciskais faktors ir ļoti svarīgs, atzīst ārsta palīdze. Vientuļie pie ārsta nāk arī socializēties, savu bēdu izstāstīt un, kā atzīst Kristīne, no šīs bēdas arī kļūst slimi. ''Viens nāk pie manis kā pie meitas, cits vecāka gadagājuma cilvēks – ''toļko k Kristinočke'' (tikai pie Kristīnītes – krievu val.), viņi gaidīs, vienalga, cik ilgi, jo ir svarīgi parunāties,'' ikdienas nianses atklāj dakterīte. 


Lepna, ka tur strādāju!

Ārsta palīgs ir speciālists ar vidējo profesionālo izglītību, un Kristīne neslēpj – savulaik piedzīvojusi tādu kā mazvērtības kompleksu. ''Un tad biju izdomājusi, ka jāiet prom no medicīnas un jātaisa savs bizness. Viss rodas no salīdzināšanas – skatos, mana draudzene strādā tur un tur, pelna tik un tik, viņai ir laiks apmeklēt teātri, braukt uz kūrortu utt. Jutos kā pabērns – es arī tā gribu! 2007. gadā sāku neklātienē studēt Biznesa augstskolā Turība, biju izdomājusi, ka aizstāvēšu ārstu tiesības un strādāšu pēc apdrošināšanas principa, bet tad izveidoja Ārstniecības riska fondu. Pa jokam teicu, ka valsts ir nozagusi manu biznesa ideju,'' pasmaida Kristīne, viņa turpina: ''Taču tagad es ar savām jurista zināšanām tāpat palīdzu pacientiem lietās, kas saistās, piemēram, ar VDEĀK, lietu pārsūdzēšanu, apstrīdēšanu. Jurisprudences lauciņu neesmu pametusi, es to izkopju, bet, lai tas būtu mans maizes darbs – noteikti nē. Tomēr domu par maģistra grāda iegūšanu neesmu atmetusi.''

Kristīne Rosicka kā ārsta palīgs jau 10 gadu strādā arī Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā. ''Esmu lepna, ka tur strādāju! Man patīk kolektīvs, tas, cik augstā līmenī mēs Latvijā spējam organizēt palīdzības sniegšanu. Visbiežāk strādāju triāžā vai koordinācijā – tas ir postenis, kurā pieņem un izvērtē pacienta veselības stāvokli, lai saprastu, cik steidzami viņam nepieciešams saņemt palīdzību pēc prioritāšu skalas. Savukārt triāžā pacienti nāk no ielas. Tad vēl ir reanimācijas zāle un traumpunkts,'' darba specifiku raksturo Kristīne. 

Pacienti kļuvuši trauksmaināki, atzīst mediķe. Taujāta, kā pati relaksējas šajā stresa pilnajā laikā, Kristīne smej: ''Man ir trīs bērni, kuri neļauj pagurt... Nodarbojos ar nūjošanu, eju mežā, braucu uz baseinu. Tas ir mans balsts – nūjošana, staigāšana, mani bērni un draugi.'' Kristīne atzīst – lai kā gribētu, taču sāpīgais nepiepildītais sapnis par augstāko medicīnisko izglītību gan jāaprok. ''Klātienes medicīnas studijas desmit gadu garumā savā vecumā vairs nevaru atļauties, kaut ļoti gribētos. Taču visi trīs mani bērni saka, ka viņi būs ārsti!''

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Intervijas

Vairāk Intervijas


Ražošana

Vairāk Ražošana


Karjera

Vairāk Karjera


Pasaulē

Vairāk Pasaulē


Īpašums

Vairāk Īpašums


Finanses

Vairāk Finanses