Aija, Ārija, Marijka, Vakars, Ija, Saulīte… Kulinārijas blogeres Zanes Grēviņas (jeb Našķoties Zanes) mājās Rīgas Porcelāna rūpnīcā savulaik tapušās kafijas un tējas servīzes akurāti saliktas katra savā caurspīdīgā plastmasas kastē. Virsū uzlīmes, kurās Zane pašas izdomātā uzskaites sistēmā fiksē to, kas no servīzes jau ir savākts un kā vēl trūkst. Šos traukus viņa komplektē kā puzles. "Tur ir tā burvība – nevis nopirkt uzreiz veselu servīzi, bet pa daļām." Nu jau iekrātas 25–27 servīzes – daļa stāv Rīgas dzīvoklī, daļa – laukos Cēsīs. "Stāv" gan nav pareizais vārds, jo Zane savu kolekciju aktīvi lieto. "Nezinu, kā ir ar citiem porcelāna superentuziastiem, bet es drīzāk esmu tāda svētdienas kolekcionāre. Es pat sevi nesaucu par kolekcionāri, jo servīzes tiešām arī praktiski izmantoju," Zane komentē savu hobiju. Pašai par pārsteigumu atklājusi, ka vēsturiskie trauki "iemaldījušies" arī fotogrāfijās viņas pavārgrāmatās, kas izdotas vēl pirms autores aizraušanās ar servīzēm.
Šobrīd Latvijā ir ļoti daudz gan tādu kā Zane, gan tādu, kas savulaik, arī padomju gados, Rīgā ražotu porcelānu krāj ar ļoti plašu vērienu un azartu. Sevišķi šī interese "uzsprāga" kovidpandēmijas laikā, zina stāstīt Rīgas Porcelāna muzeja direktore Iliana Veinberga.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 1. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!