"Sākām kā mazs arhitektu birojs ar trijiem četriem
cilvēkiem. Nebija domas, ka gribētu kļūt par Latvijas mērogam
pietiekami lielu holdingu, kur nu vēl ar vairāk nekā tūkstoš
darbiniekiem. Varbūt tas ir tieši tāpēc, ka vienmēr esam tās lietas
ņēmuši tā nesaspringti un ar interesi. Tāds Dullā Daukas sindroms -
redzēt, kas tur aiz tā horizonta ir," stāsta U. Pīlēns.
Viņš norāda, ka 2011. gadā piedzīvotais apgrozījuma pieaugums par 35% ir intensīva pēdējo piecu gadu darbošanās. Viņš norāda, ka šajā laikā spējuši tirgū plašā ģeogrāfijā pierādīt savu produktu alternatīvas enerģijas sfērā. "Piecos gados tikai tiek pārbaudīta uzņēmējdarbības ideja, un, ja tā šajā laikā sāk nest augļus, izvēle bijusi pareiza," viņš norāda.
Enerģētikas projektu ģeogrāfija uzņēmuma esot ļoti plaša - Amerikas Savienotajās Valstīs pasūtītāji ir industrijas koncerni, Īrijā tās ir servisa organizācijas, Vācijā ir daudz pašvaldības un valsts speciālo organizāciju, bet Itālijā tā ir zinātnes institūcija. Latvijas iekšējā tirgū šī struktūra ir par labu privātajiem pasūtītājiem - tie ir zemnieki ar biogāzes stacijām, pašvaldībām piederošie uzņēmumi, piemēram, Daugavpilī.
Jautāts, vai būvētu arī atomelektrostaciju, ja piedāvātu, viņš norāda, ka ir pret atomenerģētikas plašāku pielietošanu pasaulē, īpaši šaurajā ģeogrāfiskajā vienībā kā Eiropa, īpaši šajā šaurajā pierobežas situācijā.
Viņaprāt Visaginas AES projekts ir ar dīvainu redzējumu uz lietām. "Mēs metamies visās lielajās cīņās, it kā tie būtu mūsu pašu kari. Ne mums enerģētiskais resurss, ne inženiertehniskais personāls, ne arī, investējot naudu šajā projektā, intelektuālā ietilpība Latvijā palielinās. Tas pat nav klasisks Baltijas valstu sadarbības produkts, tā vienkārši ir vienas valsts deficīta segšana ar tradicionālām metodēm. Man labāk patiktu, ja mēs solidarizētos, piemēram, airBaltic jautājumā, kā SAS Skandināvijā."
Savukārt Latvijas enerģētikas stratēģiju U. Pīlēns dēvē par katastrofu. "Tur ir skaidri redzami divi punkti - reālais
patēriņa apjoms salikts absolūti neracionāli, kurš neparedz
taupības pasākumus, bet paredz gigantisku rūpniecības sektora
izaugsmi līdz 2030. gadam, ko es pie labākās gribas nespēju
iedomāties. Automātiski tur ielikta iekšā arī lielāka atkarība no
gāzes, absolūtajos ciparos lielāks gāzes patēriņš."