Alus tradicionāli ir veidots no trim komponentiem – miežu iesala, apiņiem un ūdens. Raksts par miežiem ir lasāms trešdienas, 26. jūnija, avīzē Diena. Šajā rakstā pievērsīsimies apiņiem.
Apiņu eksports un imports
Apiņu izcelsmes vieta, visticamāk, ir Ķīna, jo visas zināmās apiņu savvaļas sugas ir nākušas no šīs Āzijas valsts un joprojām ir tajā izplatītas (Ton Elzebroek, Koop Wind, 281. lpp.). Visticamāk, apiņi Eiropā sākotnēji ir bijusi invazīva suga, kuru tikai no astotā gadsimta tagadējā Vācijas teritorijā sāka apzināti audzēt un izmantot kā drogu medicīniskiem mērķiem. Laika gaitā apiņus sāka plaši izmantot alus ražošanā.
Latvijā apiņus dārzos sāka audzēt aptuveni no XV gadsimta beigām. XVII gadsimtā apiņi jau bija iekļauti zemnieku obligāto nodevu sarakstā. Vidzemē katru gadu no viena arkla bija muižai jāpiegādā 5–20 mārciņas apiņu. (Latviešu konversācijas vārdnīca I. Rīga, A. Gulbja apgādībā, 1927–1928, 698. sleja).
Līdz XV gadsimtam alu no miežu iesala raudzēja bez apiņiem. Principā viegli alkoholisku alus stipruma dzērienu var iegūt, paraudzējot iesalu arī bez apiņiem. Apiņu pievienošana uzlaboja alus garšas un smaržas īpašības. Apiņu sastāvā esošās organiskās skābes darbojās kā antiseptisks līdzeklis pret pienskābes baktēriju vairošanos.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 27. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00