Lindas stāsts nav tikai par lieliskām kūkām un augošo uzņēmējdarbību. Tas ir stāsts par to, kā mīlestība pret savām saknēm un ģimeni, smags darbs un drosme īstenot sapni kļūst par daļu no liela spēka, kas virza uz priekšu Latviju, padarot to spēcīgāku un veiksmīgāku.
Nekad nesaki nekad!
Linda, ir tāda daudz citēta franču rakstnieka Antuāna Sent-Ekziperī atziņa: "Mēs visi nākam no bērnības." Vai piekrīti šai domai? Kā ģimene un agrīnās dzīves mācības ietekmēja tavu ceļu, karjeras izvēli un vērtības?
Esmu pārliecināta, ka tieši bērnībā tiek likts pamats visiem mūsu sasniegumiem un, jā, arī neveiksmēm. Nāku no maza Kurzemes ciemata Irlavas Tukuma pusē. Šī vieta ir manas ģimenes vēstures sākums.
Tur piedzima, mācījās, satikās un apprecējās mani vecāki. Skaistiem dārziem pārpilnajā Irlavā piedzima mans vecākais brālis un arī es. Līdz devītajai klasei mācījos dzimtajā ciematā, tad īsu brīdi Tukumā, līdz ceļš mani aizveda uz Rīgu. Tomēr Irlava vienmēr būs manas mājas, manas saknes, kas dod spēku, ar ko eju tālāk.
Visa mana bērnība pagāja mammas konditorejā. Vecāki bija darbā vēl pirms saullēkta – divos, trijos, lai no rīta jau būtu pieejamas svaigas bulciņas. Parasti brokastoju konditorejā, tur pat mamma man arī bizes pina. Sākumā tas šķita jautri, bet vēlāk, kad sāka iesaistīt ģimenes biznesā – dekorēt kūkas, mazgāt traukus, teicu: "Nekad! Nekad necepšu kūkas!" Taču tieši tur – pie krāsnīm, svaigas maizes smaržas un rīta rosības pašā vidū, apguvu galveno dzīves mācību – ar darbu un neatlaidību vienmēr var sasniegt labu rezultātu. Bērnības pieredze un vecāku stingrība audzināšanā kļuva par pamatu, uz kā šodien ir veidota mana dzīve un darbs.
Nereti gadās, ka dzīve liek atgriezties pie saknēm. Kā tu nonāci konditorejas biznesā, kāds bija pirmais solis šai ceļā?
Jāatzīst, ka pēc vidusskolas beigšanas īsti nebiju droša, ko vēlos darīt tālāk. Mani noteikti interesēja medicīna, proti, zobārstniecība. Tiesa, zobārstniecības studijās biedēja ķīmija – šī zinātne man nenācās viegli.
Rūpīgi apdomājot, izvēlējos maigāku variantu – mācīties par zobārsta asistentu. Tas bija kā tests dzīves ceļa noteikšanai. Pēc gada sapratu, ka man viss patīk, un turpināju mācīties par zobu higiēnisti.
Aptuveni piecus gadus ar aizrautību strādāju savā profesijā. Kad piedzima vecākā meita Sāra, ar viņas tēti dzīvojām Rīgā. Mana krustmāte toreiz apmeklēja smalko makarūnu cepšanas meistarklasi. Palūdzu viņu novadīt nodarbību man un draudzenēm. Cept makarūnus tik ļoti iepatikās, ka, , katru dienu pilnveidoju savas prasmes, mācoties tos pagatavot arvien garšīgākus. Protams, ne viss uzreiz izdevās. Reizēm gadījās kāda ķibele ar pildījumu, nācās mēģināt vēl un vēl, līdz atradu zelta vidusceļu. Manus makarūnus mamma sāka piedāvāt savā konditorejā.
Kad Sāra paaugās un devās uz bērnudārzu, atgriezos higiēnistes darbā. Taču mans dzīvesbiedrs Klāvs – īsts atbalsts un labākais padomdevējs – atkārtoja: "Tev jāiet tālāk, tu to vari, attīstīties! Tavas kūkas ir gardas kā nevienam, cep tās un pārdod! Uz priekšu!" Kā vienmēr, viņam bija taisnība.
Kādu laiku apvienoju abas jomas – strādāju par higiēnisti un vienlaikus cepu makarūnus. Tad kādā māmiņu čatā iepazinu jaunu sievietei, kura prata cept tortes. Nolēmām apvienot spēkus un radījām “Madlin’s Bakery”.
Kūka ceriņkrāsas noskaņā
Radīt ko jaunu vienmēr ir grūti, it īpaši tik smalkā jomā kā konditoreja. Ar kādiem izaicinājumiem saskāries?
Protams, kūku cepšanas prasmes mums bija, taču acīmredzami ne tādas, lai to uzreiz ievirzītu komerciālās sliedēs. Ar kolēģi daudz praktizējām, apmeklējām meistarklases, mācījāmies pie augstākās klases konditoriem un pamazām sasniedzām profesionālu līmeni. Tas bija pirms aptuveni četriem gadiem.
Pirmie pasūtījumi bija īsts izaicinājums. Vienmēr šaubījos, izdosies vai nē. Dažreiz klienti sūtīja kūkas, ko vēlētos saņemt, fotoattēlus, bet es skatījos un nesapratu, ar ko sākt.
Visgrūtākā un atbildīgākā ir kāzu torte. Kāzas taču parasti plāno vienreiz dzīvē un jaunlaulātajiem šī diena ir tik īpaša. Cilvēki rūpīgi gatavojas, domā par katru detaļu, un torte šajā pasākumā ir svarīga daļa, dažreiz pat savā ziņā centrālā. Kūku vienmēr gribas pasniegt īpaši skaisti, svinīgi sagriezt un pārsteigt viesus ar to, cik tā neparasta, cik garda un noteikti ne banāla.
Konditoram svētku centrālā elementa radīšana vienmēr ir milzīgs stress, it īpaši, vasarā, kad karstumā kūka var kust, plaisāt vai kā citādi neparedzami uzvesties. Man tas katru reizi ir profesionāls izaicinājums un emocionāls pārbaudījums: vai izdosies dabūt kūku ideālā formā līdz vēlamajam brīdim? Jā, skaisti un aizraujoši, bet krēmīgā garduma autoriem – arī ļoti stresaini. Nav viegli, taču gandarījums par padarīto ir nepārspējams.
Pirms diviem gadiem gatavoju kāzu torti savai labākajai draudzenei. Kāzas notika maijā, ceriņu ziedēšanas laikā. Svinību noformējumā viss bija rotāts ar ceriņiem, un arī torte pasūtīta ceriņu noskaņā. Izrotājām to ar svaigiem ziediem – izskatījās romantiski, maigi un dabiski.
Kūka, izpildot konkrētu pasūtījumu, ir kā viens projekts ar daudziem posmiem no ieceres līdz rezultātam. Vai tā?
Jā, katru kūku plānoju individuāli, domāju, vai tā būs biskvīta vai “smagā” kūka, ar apelsīnu, ar bergamotu, šokolādi, ar glazūru vai bezē, ar marcipānu un riekstiem, vai varbūt ar ogām? Kādai tai jābūt – nopietnai, ar humoru, ar pārsteigumu? Kūka ir kā mūzika, kur konditora “notis” pārvēršas tekstūrā, aromātā, garšas sajūtu gammā. Salduma, citronu skābuma, pikantuma maģija – tā ir milzīga platforma radošumam. Nav tā, kā daudzi domā – olas, milti, sviests…
Lielā mīlestība ir kūkas bērniem – tas ir arī galvenais darbības virziens, mūsu tirgus niša. Dekorējam ar populāru varoņu figūriņām, ko ar rokām veido mana kolēģe – viņa to dara ļoti prasmīgi. Pārējais ir mana atbildība.
Mums ir brīnišķīgs biznesa tandēms, tāpēc turpinām strādāt kopā. Tagad, kad abas manas meitas apmeklē bērnudārzu, mums ir iespēja kopīgo biznesu attīstīt aktīvāk.
Tomēr kā tev izdodas to apvienot ar ģimeni, atrast laiku sev, saviem mīļajiem un vienlaikus saglabāt iedvesmu darbam?
Kopš bērnudārzu apmeklē arī jaunākā meita Greisa, man ir krietni vairāk brīva laika. Aizvedu meitas, atgriežos mājās, mierīgi pagatavoju kafiju, uzēdu brokastis un ķeros pie darba. Vakaros, kad bērni dodas pie miera, ir otrais darba cēliens – aptuveni divas stundas, lai koncentrētos tikai uz virtuvi – ceptu, gatavotu un paveiktu pēc iespējas vairāk mājas darbu.
Esam jau iegājuši noteiktā ritmā, un tas padara dzīvi daudz ērtāku.
Kad ir vēlme savā uzņēmējdarbībā sasniegt kādu virsotni, sāc novērtēt laiku un, izrādās, vari paspēt visu paveikt. Iedomājos par mūsu senčiem – mātēm, kuras lauku saimniecībās audzināja desmit bērnus, vai tām, kuras izsūtīja uz tālām stepēm – un saprotu, ka viss ir iespējams. Turklāt man ir stipra aizmugure, drošais balsts Klāvs Korņejevs – mans tuvākais cilvēks, bez viņa pat nebūtu uzsākusi. Arī Klāvs daudz strādā un ir ar lielu atbildību pret darbu un kolēģiem. Viņa darbs saistīts ar loģistiku vienā no farmācijas uzņēmumiem Latvijā. Taču mums vienmēr ir nedēļas nogales, ko noteikti pavadām visi četri kopā – tās ir mūsu ģimenes dienas.
Mēs zinām, kā sadzīvot un neierobežot otra brīvību. Abiem patīk sportot, ejam uz treniņiem, neesam slinki. Vienmēr apspriežam plānus un meklējam kompromisu. Piemēram, Klāvs trenējas pirmdienās un trešdienu vakaros. Viņš neplāno treniņus tad, kad sportoju es.
Bez Klāva atbalsta, iedvesmas un pārliecības man nekas neizdotos, viņš mani iedvesmoja, ticēja, kad šaubījos. Bet mūsu bērni ir galvenā motivācija strādāt un radīt kaut ko skaistu. Var teikt, ka mūsu gadījumā uzņēmējdarbība un ģimene ir saistīti, citam citu balstot. Esmu pārliecināta, ka tieši uz šāda pamata – ģimenes, uzticēšanās, patriotisma un darba – tiek būvēta ne tikai mūsu dzīve, bet arī Latvijas nākotne.
Manuprāt, vairums latviešu vīriešu ir izcili tēvi un uzticami ģimenes galvas. Mans tētis bija ļoti atbildīgs un rūpīgs, un arī Klāvs ir tāds. Domāju, ka mūsu vīrieši vēl nav atklājuši visu savu potenciālu, bet viņi to noteikti var.
Mazi soļi šodien – rezultāts nākotnē
Tava dzīve ir pilna ikdienas steigas, darba, ģimenes rūpju. Kā izdodas rast spēku un atjaunot enerģiju? Vai tev ir savas metodes, kas palīdz saņemties, uzlādēties, virzīties uz priekšu?
Sports un vēlreiz sports. Treniņš ir laiks, kad tu pamet mājas un ikdienas steigu, pilnībā iegremdējies sevī un savās sajūtās. Treniņa laikā nav vietas domām par rītdienas gaitām, kūku pasūtījumiem vai meitu sagatavošanu bērnudārzam. Vienkārši atdodu sevi visu šeit un tagad!
Kādu laiku cēlos pulksten piecos no rīta, lai skrietu un izpeldētos svaigā gaisā Juglas ezerā, arī ziemā. Tas bija izaicinoši, taču pilnīgi par brīvu, un neticami iedvesmojoši.
Atgriežoties no treniņa, jūtu, ka esmu izdarījusi sev kaut ko svarīgu, un iegūstu jaunu enerģiju. Man nepatīk dot padomus, un situācijas, protams, ir dažādas, bet domāju, Latvijas ģimenēm vajadzētu pievērst lielāku uzmanību kopīgām sporta aktivitātēm. Tās ne tikai uzlabo veselību, bet arī palīdz veidot ģimenē savstarpēju uzticēšanos, radīt veselīgu emocionālo fonu un harmoniskākas attiecības.
Kā ar nākotnes iecerēm – vai ir kas padomā?
Sapņoju par māju un nelielu konditoreju turpat blakus. Ne rūpnīcu ar konveijeru, bet vietu, kur darīt visaugstākajā kvalitātē un ar mīlestību. Kūku gatavošana ir radošs process. Vēlos, lai mani bērni redz: ja cītīgi strādā un savam darbam tici, viss ir iespējams.
Esmu pārliecināta, ka ikvienam ir svarīgi domāt par savu attīstību, veidot nākotnes plānus un paļauties uz ģimeni kā stabilu pamatu. Tieši uz šādu iniciatīvu – vēlmi radīt, strādāt un atbalstīt vienam otru – veidosies Latvijas nākotne. Katrs mazais solis, visas, kaut nelielās pūles ir ieguldījums mūsu valsts rītdienas labklājībā.
Linda, kādu kūku tu ceptu Klāvam?
O, pašu lielāko! Lai gan viņš it nemaz nav saldumu mīļotājs un reti ļaujas tādam našķim. Klāvam visticamāk izceptu medus kūku – medum taču ir saistība gan ar veselību, gan māju laukos. Vai ne?