Visas šīs profesijas bieži vien tiek jauktas, tāpēc ir svarīgi zināt atšķirību, lai sadarbība būtu pēc iespējas produktīvāka un gaidas sakristu ar realitāti. Skolotājam vai pasniedzējam visbiežāk ir konkrēta mācību programma un uzdevumi, pēc kuru izpildes apmācību dalībnieks saņem atgriezenisko saiti un vērtējumu. Koučs ar jautājumiem un strukturētu sarunu palīdz dalībniekam pašam atrast risinājumus, veicināt analītisku domāšanu un sasniegt savus mērķus. Savukārt mentors dalās savā dzīves un darba pieredzē, lai palīdzētu mentorētajam cilvēkam spert nākamos soļus karjerā un personīgajā izaugsmē.
Mentora spēks ir pieredzē. Teorētiskas zināšanas var iegūt dažādos veidos, taču mentors piedāvā to, ko nevar iemācīties no teorijas – reālu pieredzi. Mentors spēj parādīt, kā izskatās realitāte ārpus mācību grāmatām, atklāt savas kļūdas un panākumus, palīdzot izvairīties no tipiskiem klupšanas akmeņiem. Tieši šī autentiskā pieredze, nevairoties runāt arī par kļūdām, ir lielākā vērtība, ko mentors spēj sniegt savam mentorējamajam.
Tomēr jāuzsver, ka mentora un mentorējamā attiecības nav vienvirziena ceļš. No mentora nevar gaidīt detalizētu darbības plānu vai stingru uzraudzību. Viņa loma ir norādīt virzienus un iedrošināt, bet gala lēmumi un izšķirošie soļi vienmēr paliek paša mentorējamā ziņā. Tāpēc ir svarīgi, lai mentorējamais uzdotu jautājumus, dalītos ar savām pārdomām un bažām, kā arī ar savām iecerēm par to, ko patiešām vēlas sasniegt.
Lai gan tiek uzskatīts, ka mentors palīdz mentorējamajam, patiesībā palīdzība ir abpusēja. Mentors, daloties pieredzē, bieži vien atklāj jaunu skatījumu uz savu darbu, pilnveido komunikācijas un vadības prasmes, gūst iedvesmu no jauniem cilvēkiem un no viņu uzdrīkstēšanās. Tas ir process, kas bagātina abas puses. Vienam tas ir ceļš uz izaugsmi, otram – iespēja nodot tālāk uzkrātās zināšanas un saglabāt saikni ar iepazīto profesionālo vidi.
Līdzās ieguvumiem ir svarīgi apzināties arī robežas. Mentors nenodrošinās sapņu darbu un nespēs garantēt spožu karjeras maiņu, jo mentors nevar aizstāt katra paša personīgo atbildību un iniciatīvu. Tādēļ jau sadarbības sākumā ir būtiski vienoties par gaidām un skaidri definēt robežas. Mentors var ieteikt noderīgus resursus, sniegt padomus par nozares tendencēm un pastāstīt par savu pieredzi, neslēpjot arī neveiksmes, taču pārmaiņu īstenošana ir mentorējamā paša rokās.