Jūsu uzņēmumā eksporta pakalpojumi aizņem 70%, un 2015. gadā jūs esat kāpinājuši savu apgrozījumu ārējos tirgos. Kā jums tas izdevies, kādi ir priekšnoteikumi veiksmīgai darbībai ārvalstīs? Vairāki būvniecības uzņēmumu pārstāvji teikuši, ka neviens Latvijas uzņēmumus tur īpaši negaida.
Tas, ka ieejas barjeras ārvalstu tirgos ir ļoti augstas, ir pilnīga taisnība, bet jebkurai barjerai jātiek pāri. Mēs esam eksporta tirgos jau kopš 2003. gada ar pirmajiem objektiem Islandē. Plašs eksporta pakalpojumu sniegšanas virziens sākās ar holdinga vadības apzinātu uzstādījumu 2005., 2006. gadā. Mēs sapratām - lai izlīdzinātu dažādas konjunktūras svārstības, mums laikā, kad iekšējā tirgū bija augstākais pacēlums, ir jāiet ārā un jāmēģina uzbūvēt savu pārstāvniecību tuvākajās valstīs, vispirms jau Skandināvijā.
Jūs esat arī Vācijas tirgū.
Jā, bet tas jau bija pēc Skandināvijas, jo Vācijas tirgus ir sarežģītāks. Mēs savlaicīgi nopirkām meitasuzņēmuma komandu enerģētikas sektorā - koģenerācijas inženierus un tehniskos darbiniekus - un iegājām Vācijas tirgū nevis ar būvniecības, bet enerģētikas tehnoloģiju pakalpojumiem. Pēc tam pievienojām fasāžu, kas ir gana interesanti objekti, būvniecību. Jāteic, ka UPB integrācija Eiropas tirgos starptautiskās darba dalīšanas kontekstā kļūst aizvien lielāka un lielāka.
Pieļauju, ka pašlaik konkurējat galvenokārt ar kvalitāti, bet sākotnēji - cik nozīmīgi bija tas, ka ārvalstu pasūtītājiem varējāt piedāvāt zemākas cenas, jo zemākas ir darbaspēka izmaksas?
Es nedomāju, ka zemas cenas ir vienīgais, kas Latvijas uzņēmējiem ļauj iziet ārējos tirgos. Turklāt visi Eiropas tirgi ir aizsargāti pret jebkura veida dempingošanas tendencēm. Mums jāpiemērojas tiem spēles noteikumiem, kas valda tajos tirgos, kur vēlamies strādāt un kuri ir ļoti protekcionistiski. Tādēļ mēs nevaram konkurēt ar iespējami zemāko cenu, mēs to darām ar ražošanas procesa efektivitāti, inovatīviem inženiertehniskiem risinājumiem un racionālākām know how lietām. Protams, sākotnēji mums neviens nedotu pasūtījumu, ja cena būtu augstāka nekā tirgū valdošā, bet kompetence - zemāka. Tā kā te ir svarīga abu komponenšu - labas cenas un augstas kvalitātes - mijiedarbība. Taču jāuzsver, ka par savu vietu tirgū jācīnās katru dienu.
Vai jūsu galvenie pasūtītāji ir privātais vai publiskais sektors?
Atkarībā no valsts. Piemēram, Vācijā tie pārsvarā ir publiskie iepirkumi, savukārt Zviedrijā situācija ir miksēta. Enerģētikas sektorā galvenie pasūtītāji ir lielās energokompānijas un arī pašvaldības. Taču visur ir liela konkurence.
Jūs daudz strādājat Skandināvijā. Mēs atceramies Laval lietu. Kādas ir jūsu attiecības ar šo Zviedrijas arodbiedrību?
Laval lietā Eiropas Savienības (ES) tiesa pieņēma lēmumu par labu uzņēmumam, un šis spriedums arī mums palīdzēja veiksmīgāk noturēties šajā tirgū. Mēs esam Zviedrijas būvniecības (darba devēju) asociācijas biedri un slēdzam līgumu ar arodbiedrību. Mēs esam pilntiesīgi Zviedrijas tirgus dalībnieki ar līdzdalību visos kolektīvajos procesos, kādi šim tirgum ir raksturīgi.
Vai jūs, strādājot ārvalstu tirgos, izmantojat arī turienes darbaspēku?
Mēs šajos tirgos neesam ģenerāluzņēmēji. Mēs esam nopietnu, lielu konstrukciju projektētāji un ražotāji, kā arī piegādātāji un montētāji. Mēs nodrošinām visu tehnisko dokumentāciju, Liepājā un citās mūsu Latvijas ražotnēs to saražojam un tad vedam uz Zviedriju. Uz turieni lido mūsu darbinieki, kas to visu montē un uzstāda, tad atkal lido mājās. Tāds ir šis cikls.
Jums jau ir noslēgti līgumi par darbiem līdz pat 2018. gadam Norvēģijā, Dānijā, Vācijā, arī Zviedrijā par daudzdzīvokļu ēku būvniecību. Kā jūs raksturotu, kādas ir galvenās arhitektūras un būvniecības tendences šajos tirgos salīdzinājumā ar Latviju?
Skandināvijā arhitekti ir vairāk skiču meistari, un lielākā daļa tehniskās dokumentācijas un projektēšanas darbu gulstas uz ģenerāluzņēmēju un attīstītāju, kas to tālāk deleģē tādiem apakšuzņēmējiem kā mēs. Tas nozīmē, ka mūsu uzņēmums izstrādā un piedāvā tehniskos risinājumus arhitektu idejām. Cita situācija ir Vācijā, kur ar tehnisko projektu izstrādi nodarbojas arhitektu biroji. Modeļi ir dažādi. Par kopējām būvniecības tendencēm - dominē ilgtspēja, energoefektivitāte, tehniski sarežģīti risinājumi, tiesa gan, ar dažādām niansēm dažādās valstīs. Piemēram, Šveicē ļoti būtiski ir ekspluatācijas izdevumi, tostarp laika perspektīvā. Savukārt Skandināvijā kopumā dominē energoefektivitāte un draudzīgums videi. Tā mēs bagātināmies no visu tirgu pieredzes un mēģinām šo to ieviest arī Latvijā.
Parasti Skandināvijas arhitektūru saista ar askētismu un minimālismu. Vai tas vēl joprojām atbilst patiesībai?
Tā es negribētu teikt. Taču atsevišķos gadījumos tāda tendence ir. Piemēram, Zviedrijā, būvējot zemu izmaksu dzīvokļus sociāli jūtīgākām grupām, šis askētisms ir jaušams, jo ir svarīgi, lai būtu zemas izmaksas. Norvēģijā arhitekti atļaujas eksperimentēt un būves ir mazāk askētiskas, tur ekspluatācijas izdevumi nav tik svarīgi. Vācijā dominē tehniski ļoti sarežģīti un ietilpīgi risinājumi, kas arī dārgāk maksā.
Ja jūs skatāties uz pēdējos gados Latvijā, īpaši Rīgā, arhitektu paveikto, kā jūs to vērtējat?
Mēs joprojām esam garīgās eksperimentēšanas stadijā, un jūtamas daudzas un dažādas ietekmes. Mēs vēl neesam uztaustījuši Latvijas arhitektūras nākotnes kodu. Situācija Latvijas arhitektūrā ir salīdzināma ar gastronomiju, kur ietekmējamies, sākot no itāļu virtuves un beidzot ar ķīniešu un indiešu, kas, protams, rada arī daudz inovatīvu risinājumu. Daudz vairāk varētu darīt arhitektūras izglītības iestādes. Aplūkojot jaunākos Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studentu diplomdarbus, mani samulsināja ārkārtīgi plašais pieejas formāts, kur neiezīmējas vienotas skolas principi ar, piemēram, energoefektivitātes vai ilgtspējas virzienu. Pašlaik izskatās, ka diplomandiem ļauj darīt visu, ko tie vēlas, bet šis ir laiks, kad jāsāk disciplinēties nākotnes uzdevumiem. Šajā ES struktūrfondu plānošanas periodā piešķirtā nauda jāizmanto maksimāli efektīvi, bet pie tā jāstrādā, un tas prasa lielu pašdisciplīnu. Pagaidām tā nav bijusi prioritāte.
Jūs daudz runājat par vides aspektiem, par funkcionalitāti. Vai tas nozīmē, ka mūsdienās arhitektūra vairs nav tikai "māksla mākslai"?
Arhitektūras funkcijas laika gaitā, nenoliedzami, mainījušās. Piemēram, Senajā Grieķijā arhitekts bija galvenais būvnieks. Mūsdienās būve ir vairāk mašinērija ar sarežģītiem inženiertehniskiem risinājumiem un modernajām tehnoloģijām. To nevar prasīt no viena paša arhitekta, lai viņš uzstātos kā galvenais būvnieks. Pašlaik tas daudz vairāk ir komandas darbs, un arhitekta uzdevums ir būt par šīs komandas ideoloģisko menedžeri. Tas ir pavisam cits skatījums, līdz ar to jābūt arī citiem akcentiem arhitektu izglītībā - ar lielāku uzsvaru uz tehniskām disciplīnām, bet obligāti papildinot tās ar filozofisko un komunikatīvo komponenti. Tas nozīmē, ka jāpārdomā šīs mūsu profesijas jaunais kods nākotnei.
Kāds ir jūsu viedoklis par iecerēto Okupācijas muzeja piebūvi? Arhitektu viedokļi ir ļoti dažādi.
Sākšu ar to, ka piederu Bauhaus skolai - forma seko funkcijām. Tātad saprātīgas racionalitātes princips, arī ārpus arhitektūras risinājumiem. Runājot par Okupācijas muzeja piebūvi, svarīgi ir nebaidīties būvēt kaut ko jaunu. Kustības "par" man patīk labāk nekā kustības "pret". Tikai kaut kā jauna būvēšana ir labākā skola, kā iemācīties dzīvot mainīgas vides pasaulē. Ja mēs esam kļūdījušies, šī kļūda jāredz. Man šķiet, ka Birkerta projekts - Okupācijas muzeja piebūve - jāīsteno. Ēkas izdzīvo savu mūžu, tās nav pieminekļi. Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Jebkurš objekts ir skola nākamajiem objektiem. Vienai inovatīvai sabiedrībai nevajag dzīvot iekonservētā vidē.
Kā vērtējat nodokļu slogu Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm?
Ja mēs gribam dzīvot eiropeiskā telpā šā vārdā visplašākajā nozīmē, tad jārēķinās ar šai telpai raksturīgām un tradicionālām nodokļu proporcijām. Ir zināmas nodokļu likmju tradīcijas, un tās uzrāda, ka Eiropas valstis tradicionāli ir ar visai nosacīti augstiem nodokļiem, tie nekad nav bijuši tik zemi kā, piemēram, Āzijas valstīs. Līdz ar to jādomā par augstas pievienotās vērtības kodu, kas uzņēmējiem ļautu pietiekamu summu maksāt nodokļos valstij un pašvaldībai. Nevar taču iedomāties, ka valsts var attīstīties bez nodokļiem. Kā mēs veidosim to kopējo infrastruktūru? Es nedomāju, ka pašreizējais mūsu nodokļu slogs, strādājot ekonomikas sektorā ar vidēju un augstu pievienoto vērtību, būtu nepanesams. Galvenais ir meklēt produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Kopējais nodokļu fons ir ļoti līdzīgs citām Eiropas valstīm. Tas, kā trūkst Latvijas nodokļu sistēmā, ir zināms progresivitātes elements. Pašreizējais solidaritātes nodoklis ir par primitīvu, bet nedomāju, ka Latvija varēs iztikt bez progresivitātes nodokļu sistēmā. Mums jāattīsta vidusslānis, un mēs nevaram atļauties lielu spriegumu starp ļoti daudz un ļoti maz pelnošiem.
Kā jūsu uzņēmumam veicas ar speciālistu piesaisti?
Mēs rēķināmies, ka speciālistu ar inženiertehnisko izglītību trūkums ir visas Eiropas problēma. Tomēr pašlaik UPB holdingā ir viens no lielākajiem inženiertehniskajiem korpusiem Baltijā. Mēs esam 3D projektēšanas vidē, kas prasa citu profesionālo kvalifikāciju. Tādēļ mēs atbalstām gan inženiertehnisko koledžu, gan studentu ņemšanu praksē, taču rēķināmies, ka tikai ar Latvijas resursiem nepietiks. Esam sākuši izglītot cilvēkus ārpus Latvijas. Mums ir Baltkrievijā dibināts uzņēmums, kur apmācām baltkrievu inženierus strādāt mūsu filozofijā 3D vidē, lai mums būtu sava filiāle Minskā.
Esat piedalījušies vairāku valstu publiskajos iepirkumos. Kā jūs salīdzinoši vērtējat mūsu jauno regulējumu, kur dominē saimnieciskā izdevīguma, nevis zemākās cenas princips?
Ja kāds man mācētu formulēt saimnieciskā izdevīguma principu! Es to nezinu. Es tomēr orientētos uz tradicionālām vērtībām. Ja ir labi sakārtota iepirkuma tehniskā dokumentācija un noteikti kvalifikācijas principi, tad es absolūti neizslēgtu zemākās cenas principu kā dominējošu. Ar saimnieciskā izdevīguma principu nedrīkstētu noslēpt nepilnīgi sagatavotu iepirkuma tehnisko specifikāciju. Ja runājam par publiskajiem iepirkumiem, piemēram, Vācijā, tad pie tiešām labi izstrādātas iepirkumu dokumentācijas mēs vienmēr esam vinnējuši ar zemāko cenu.
Jūs kā savus nākotnes tirgus esat iezīmējuši tieši Āzijas valstis. Tā nav nejaušība?
Nē. Tas ir normāls attīstības cikls, kad mēs kā Eiropā konkurētspējīgs uzņēmums ejam arī uz tālākiem tirgiem. Mēs gribam būt tirgos, kur notiek strauja tehnoloģiskā izaugsme un kur mēs varam piedalīties ar savu Eiropā iegūto pieredzi. Mēs kā uz potenciālu tirgu skatāmies arī uz Irānu, kur piedāvāsim modernas koģenerāciju staciju tehnoloģijas. Uz šiem tirgiem mēs vairāk iesim tieši ar tehnoloģijām enerģētikā un mašīnbūvē.
Kā ar Ķīnu?
Ķīna nav mūsu plānos, jo tas ir gana bīstams tirgus no intelektuālā īpašuma aizsardzības viedokļa.