Eiropa jau gadiem ražo vairāk piena, nekā pati spēj patērēt, un līdz ar to saražoto eksportē. Latvija šajā ainā iederas ļoti skaidri. Mūsu valstī tiek saražots apmēram divas reizes vairāk piena, nekā paši patērējam. Tā pati par sevi nav problēma – tā ir iespēja. Taču iespēja kļūst par risku, ja pārstrādes jaudas un īpašnieku struktūra nav mūsu pašu rokās. Tieši tā ir Latvijas piena nozares vājā vieta. Lietuvā un Igaunijā uz vienu iedzīvotāju tiek pārstrādāts būtiski vairāk piena nekā Latvijā. Šīs valstis ir spējušas ne tikai attīstīt jaudīgu pārstrādes industriju, bet arī saglabāt kontroli pār to. Lielākie piena pārstrādes uzņēmumi tur pieder vietējam kapitālam, bieži vien pašiem lauksaimniekiem kooperatīvu formā. Ārvalstu investori ir klātesoši, taču nav noteicēji.
Latvijā aptuveni 80% piena pārstrādes pieder ārvalstu uzņēmumiem. Tas ietekmē to, kā tiek pieņemti lēmumi, kur tiek investēts un kur paliek peļņa. Mēs eksportējam izejvielu, bet importējam pievienoto vērtību. Zemnieki paliek izejvielas piegādātāju lomā, nevis ir partneri vērtības radīšanā. Rezultātā Latvijas ekonomika zaudē iespēju celt darba ražīgumu, radīt augstākas pievienotās vērtības produktus un nodrošināt stabilas darba vietas.
Lietuvas un Igaunijas piemērs rāda, ka ilgtspēja piena nozarē ir arī par ekonomisko drošību un spēju saglabāt kontroli pār stratēģiskiem resursiem. Ja piena pārstrāde ir vietējās rokās, tad lēmumi tiek pieņemti, domājot par vietējo attīstību, nevis par starptautisku koncernu bilancēm. Tas nozīmē lielāku elastību krīzēs, labāku sadarbību ar zemniekiem un augstāku pievienoto vērtību katram saražotajam litram piena.
Latvijai ir visas iespējas būt spēcīgai piena lielvalstij Baltijā, taču ir nepieciešams atgūt kontroli pār pārstrādi. Ja mēs spējam saražot divreiz vairāk piena, nekā patērējam, tad loģisks nākamais solis ir nodrošināt, ka pievienotā vērtība paliek šeit, nevis aizplūst citur. Tas ir jautājums par pašnodrošinājumu, ekonomisko drošību un spēju izmantot savu potenciālu pilnā apmērā. Varbūt ir pienācis brīdis Latvijai pārskatīt piena nozares stratēģiju un beidzot kļūt par pilntiesīgu spēlētāju, nevis izejvielu piegādātāju citu valstu rūpniecībai.