Kaut kā ierasts, ka pati Dobele īsti neskaitās kārtīgs visas dienas galamērķis, bet visi zina, ka blakus ir Tērvetes dabas parks, un par pilsdrupām arī noteikti lielākā daļa būs dzirdējuši. Tāpēc šoreiz ideja – kaut ko padarīt pa dienu Dobelē un tās apkārtnē, lai vakarā (vēl līdz februāra vidum) kopā ar bērniem un viņu līdzpaņemtajiem draugiem varētu izbaudīt izgaismotās dabas takas pie rūķīšiem viņu mežos Tērvetē.
Pilsēta un putras
Reizēs, kad braucam uz Dobeli, cenšamies to paveikt caur Liepājas šoseju un Bērzēm, ļoti bieži arī piestājam no malas galīgi neuzkrītošā kafejnīcā Kaprīze Jaunbērzē, kur brīvdienās mēdz saimniekot īsts itāļu šefpavārs.
Nepilna stunda no Rīgas, un esam Dobelē. Tas, kas vienmēr krīt acīs, lai no kuras puses iebraucam, ir Dobeles dzirnavnieks ar tā milzu celtnēm. Dobele pati par sevi ir diezgan rūpnieciska: gan te Tenapors, gan sveces ražo, gan Spodrība, bet izceļas tieši Dzirnavnieks. Kā vēlāk pierādīsies – tā kā Dobelē ar paēšanas iespējām nav ļoti spoži, tad vismaz labi, ka mums līdzi ir termoss ar karstu ūdeni tējām un veikalā tiekam pie Dobeles dzirnavnieka aplejamajām putriņām, kas pa dienu izglābj situāciju ar "mammu, gribu ēst!".
Pats Dobeles centrs ir apskatāms ļoti ātri. Nolemjam – kamēr staigājam, tikmēr varam palādēt mūsu elektroauto. Lādētājs ir piecu minūšu attālumā no centra, kabināmies klāt un ejam baudīt pilsētas skatus. Dobelei ir iespaidīga izmēra rāts vai tirgus laukums, kur ir liela akas instalācija, šobrīd arī viena no iespaidīgākajām eglēm Latvijā, kā arī apkārt daudz atjaunotu ēku no pagājušā gadsimta sākuma un skaista baznīca, bet… Kaut kā gribētos, lai šis laukums tomēr būtu dzīvīgāks.
Kamēr staigājam, ieskatāmies lietotnē, kas notiek ar auto uzlādi, un… tā ir uzkārusies. Nu neko, šīs dienas pārējam plānam uzlādes mums tāpat pietiek, gan jau pa ceļam būs vēl kāds lādētājs.
Tradicionāli ejam uz TIC – jautāt, kas mums noteikti jāapskata. TIC šeit dala telpas ar Amatu māju, ļoti neparasta vēsturiska celtne. Cik noprotam, viss TIC slimo, bet Amatu mājas vadītāja mums izstāsta pāris idejas, ko padarīt. Arī pati Amatu māja ir kā apskates objekts. TIC bukletiņi ir pieejami, tā ka viss daudzmaz kārtībā.
Nekad! Vai tiešām nekad?
Pēc ieteikuma uzzvanām un sarunājam, ka brauksim ciemos pie Egona Tones. Uz Apguldi. Pie ponijiem. Pie bruņurupučiem. Un pie pitoniem. Meitenes uzreiz kategoriski pasaka, ka ar tām čūskām varēsiet ņemties un mīļoties paši, viņas tikai skatīsies. Ja vispār skatīsies…
20 minūtes, un esam klāt. Ļoti skaista XX gadsimta 30. gadu stila māja. Mūs sagaida poniji. Ejam pagalmā, un pie mums iznāk kungs labākajos gados ar spēcīgu harismu un rokasspiedienu. Te ir jābūt arī milzīgai orhideju kolekcijai, bet vētra pirms diviem gadiem ar nereāla izmēra krusas graudiem sadragāja tās, ēkām jumtus, un pat uz sienas ir nosists apmetums – kā no sprādzieniem.
Ejam iekšā. Dzīvnieciņi dzīvo pa visu māju, dažādās vietās. Pirmajā stāvā ir bruņurupuči, tālāk pa greznām, liektām kāpnēm dodamies uz otro stāvu. Egona balss tembrs, stāja un uzvedība ir tik intriģējoša, ka ķeram katru vārdu un klausāmies, kā viņš piedalījies National Geographic ekspedīcijās Amazones džungļos un citos piedzīvojumos. Beidzot nonākam istabā, kur visur ir paštaisīti terāriji un samērā tumšs. Zinām, ka te vēl samērā nesen mita 4 metrus garš pitonu mazulītis, kurš diemžēl aizrāpojis citos medību laukos ar audzēju. Bet to, cik un kādi mazulīši šobrīd te uz mums skatās, īsti saprast nevar. Vārds pa vārdam, un Egona rokās nonāk metru gara balta čūskiņa. Vēl pēc maza brītiņa čūskiņa jau sēž Ditai rokā un saldi šņāc. Kā Egons saka, savējās jau viena otrai nekož un nežņaudz. Ditas sejas izteiksme ir tik unikāla, ka šoreiz bez bildēm – citādi arī man nāksies rāpot uz citiem medību laukiem. Vienu čūsku nomaina nākamā – Gucci čūska, kura tiešām ir attēlota zīmola Gucci logotipā. Šī jau ir uz Ditas kakla. Egons laikam redz, ka man no čūskām nav tik lielas bailes, tāpēc pagaidām visu dabū izbaudīt tieši Dita, kura vēl pirms pusstundas teica: nekad!
Vienā brīdī arī es tieku pie personīgā pitona, kurš apvijas ap roku un aizmieg. Dārta Karolīna sākumā tā kā īsti nē, bet pēc minūtes arī ap viņas kaklu tusē pitons. Kārlis gan izdomā, ka šodiena viņam nebūs čūsku diena. Tā nu klausāmies, runājamies, uzdodam jautājumus un priecājamies, ka mūs pie Egona ir atvedusi tīra nejaušība. Laiks ir paskrējis nemanot – vēl tiekam pie iespējas paglaudīt lielu iguānu, un laiks doties tālāk. Ciemošanās pie Egona ir kaut kas tik unikāls, ka noteikti ir vērts veltīt dienu un atbraukt, tikai atcerieties, ka vienmēr ir jāpiezvana un laikus jāpiesakās! Viņam šis ir hobijs, un pēkšņi klauvēt pie durvīm gluži nevajag.
Viduslaiku gaisotnē
Aizlaižam vēl uz Bēni, pa ceļam piestājot pie Ālaves koka muižas, kur var apbrīnot tās jauno saimnieku uzņēmību un vēlmi šo vietu atjaunot, respektīvi, uzcelt no gruvešiem ļoti simpātisku muižiņu. Ceram pēc pāris gadiem braukt ciemos apskatīties, kas viņiem būs sanācis.
Pa ceļam mums ir pusdienu pauze ar Dobeles dzirnavnieka putriņām, tāpēc uz pāris stundām par ēšanu jautājumu nav. Bēne, Auce un Penkule ir arhitektoniski ļoti neparastas vietas. Piemēram, Bēne vispār ir tāda lēni staigājama un visas ēkas pētāma vieta. Šeit ir gan Bēnes muižiņa kā no miniatūras Vācijas, gan platas ūdensdzirnavas, gan dzelzceļa stacija, kādas īsti nav nekur citur. Visur daudz interesantu detaļu un risinājumu, gribas visu izpētīt. Pēc sajūtām – galīgi ne pēc tipiska Latvijas miestiņa. Te noteikti lieliski jutīsies tie, kuriem patīk rūpnieciskais mantojums.
Griežam riņķī – nedaudz neloģiski, bet aizlaižam atpakaļ uz Dobeli. Vispirms – paspēt apskatīt Dobeles pilsdrupas un muzeju. Pirms pāris gadiem šeit tiešām bija tikai drupas, nu viena daļa ir atjaunota, un iekšā izskatās tiešām ļoti stilīgi. Var uzkāpt uz jumta daļas, un tad paveras skats pāri visai Dobelei – krēslas laikā ideāli. Plašajā zālē varētu uzrīkot kādu viduslaiku stila ballīti. Izskrienam vēl pagrabstāvu. Mūs jau tā ļoti pacietīgi nedzen laukā, jo darbalaiks te ir beidzies.
Paspējam arī pajautāt, kur paēst vakariņas, un, kā noprotams, ar to šeit ir problēmas. Ir Miltiņkrogs nedaudz ārpus pilsētas, bet, tā kā mums nav daudz laika un tur ir rindas, īsti nederēs. Vairākas vietas vienkārši ir ciet, vienā ir privāta ballīte, tad nu atliek kāda no kebabu vietām – šoreiz lai iet Kebabmix! Īstenībā pat ļoti garšīgi un mums patika, vismaz nebija ilgi jāgaida, un, spriežot pēc tā, ka visu laiku kāds ienāca pasūtīt vai izņemt sev maltīti, šī ir iecienīta vieta arī starp dobelniekiem. Kamēr ēdam, otro reizi mēģinām uzlādēt auto tajā pašā Ignitis stacijā, un otro reizi kaut kas uzkaras. Labi, mums joprojām pietiek elektrības arī braucienam mājās. Izejam vēl līkumu pa naksnīgo Dobeli. Šarmanti!
Rūķu megapolē
Bet mums diena turpinās – laižam uz Tērveti! Tieši šobrīd Tērvetes dabas parkā visvairāk, ko redzēt un darīt, ir tieši vakaros, kad apkārt viss satumsis, bet rūķiem, kuri šeit dzīvo, aktīvā dzīve tikai sākas, jo vēl līdz pat februārim šeit ir iekārtotas gaismas takas divjūdžu garumā (runājot rūķīšu terminos, mūsu vienībās tie ir 2,5 kilometri ar daudz dažādām lampiņām). Tiem, kuri nav šeit bijuši pēdējos piecus gadus, noteikti būs daudz jaunu atklājumu.
Dodamies pa taisno uz Rūķu sētu. Te ir trīs smuki koka namiņi, pagalmā kuras uguns, un ejam iekšā ciemos pie ļoti runīgas rūķenes, kura, šķiet, ir attāla radiniece raganai, kas dzīvo parka otrā malā. Bet var jau būt, ka kļūdāmies. Rūķene galīgi nav uz mutes kritusi, un pēc minūtes visi esam pielikti pie darba. Trīs dāmas veido Ziemassvētku rotājumus, Kārlim dots uzdevums uztaisīt seno rotaļlietu – vilciņu.
Blakusnamiņā vismaz šodien rosās arī Lieldienu/Ziemassvētku zaķis, kurš ar visiem mēģina sarunāt burkānus vai lai viņu paņem uz mājām. Zaķis te rūpējas arī par to, lai būtu silti – gan iekšā piemet malku krāsnīs, gan kurina āra ugunskuru. Viss ir tik ļoti mīlīgi, vienkārši un patīkami, ka ārā pat negribas iet, tāpēc tiekam vēl apskatīt izstādi par bitēm un medu. Ziemas laikā āra ugunskurs te ir vienmēr, var droši uzcept līdzi paņemtās desiņas.
Dodamies uz lielā skatu torņa pusi. Pa ceļam bērni ar sajūsmu izložņā rūķu namiņus, ir daudz jaunu gaismas objektu, un laikam pilnai laimei pietrūkst tikai sniega. Tornis ir iespaidīgs un izgaismots, pamanāms no jebkuras parka puses un īpaši labi izskatās, braucot no Dobeles. Tas man atgādina milzīgu vikingu laika celtni, bet nedaudz nomierinos, jo maksimums, kas te apkārt var uzlēkt virsū, ir rūķīši vai ragana, turklāt ragana ir tik skaļa, ka jau pa jūdzi būs saprotams, ka šī uz savas robotslotas plivinās klāt.
Tornis arī bērniem ir izsaucis sajūsmu, bet, tā kā no tā augšas viņi ir ieraudzījuši Čiekures pilsētiņas gaismas, tad ir lejā ļoti ātri un vico uz šo rūķu megapoli. Čiekure ir kas tāds, kā dēļ vien ir jābrauc uz šejieni, jo te esam pavadījuši pat stundas četras – viss tik perfekti sabūvēts, ka detalizētāk nav iespējams! Vienīgi man ar saviem "bez piecām minūtēm" diviem metriem nākas pārvietoties salīkušam kā Sīkstulim, lai kaut kur varētu kārtīgi ielūkoties. Toties bērniem viss ir tieši laikā.
Lai gan sākumā braucām ar domu aizpildīt pilnvērtīgu dienu Dobeles apkārtnē, beigu beigās mazliet pietrūka laika Tērvetes dabas parkam. Ir lieliski, ka no rīta puses var pavadīt laiku ar pitoniem un pilsētu, bet pēcpusdienu – rūķu sabiedrībā.