Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Skaistule ar kameru

Lī Milleres dzīves pietiktu vairākām filmām – izstāžu zāle Martin-Gropius-Bau atklāj viņu kā modeli, sirreālistu mūzu un kara fotožurnālisti

Izstāžu zāle Martin-Gropius-Bau Berlīnē sarīkojusi plašu retrospekciju fotogrāfei un modelei Lī (Elizabetei) Millerei (1907–1977). Pirms trim gadiem muzejs bija sarīkojis izstādi fotogrāfei Mārgaretai Bērkai-Vaitai. Viņas ir divas no četrām oficiāli akreditētajām ASV kara fotogrāfēm sievietēm, kuras atstājušas neskaitāmas liecības par Otro pasaules karu un tā sekām sievietes acīm. Bet tas nav stāsts par dzimumu, bet talantu. Vispirmām kārtām.

Izstāde atspoguļo četras galvenās šķautnes Lī Milleres mākslā. Modele, modes un teātra pasaules portretiste (viņa spēlējusi arī hrestomātiskajā sirreālista Žana Kokto filmā Dzejnieka asinis 1932. gadā), avangardiste – sirreālistu mūza, mīļākā un domubiedre, un kara korespondente, arī ceļojumu fotogrāfe un jūtīga ainaviste. Pēdējā Lī Milleres fotoidentitāte īpaši izpaudusies Ēģiptes periodā 1934.–1937. gadā, kad viņa bija precējusies ar bagātu ēģiptiešu biznesmeni.

Lī Millere izstādē ir redzama gan kaila, gan 40. gadu šmaugajos kostīmiņos, gan armijas uniformā ar fotografēšanai īpaši piemērotu ķiveri ierakumos kopā ar amerikāņu kareivjiem. Izstādi atklāj Mena Reja fotogrāfija Neck/Kakls (1930), kas raisa asociācijas ar Kārļa Padega gleznu Madonna ar ložmetēju (1932). Šī asociācija, manuprāt, piestāv Lī Milleres dramatisma un kontrastu pilnajai dzīvei.

Traumētais eņģelis

Lī Milleres dēls fotogrāfs Entonijs Penrouzs ir uzrakstījis grāmatu par savu māti The Lives of Lee Miller/Lī Milleres dzīves. Viņš ir izteicies, ka bijis šokā, kad atskārtis, ka māte bijusi patiešām talantīga māksliniece, nevis neirastēnisks monstrs – alkoholiķe, kādu viņš pazinis jau tajā mammas dzīves posmā, kad kara fotožurnālistes darbs bija darījis savu un viņa cieta no posttraumatiskā stresa sindroma. Balstoties uz grāmatas motīviem, top filma, kurā Milleri atveidos aktrise Keita Vinsleta.

Patiešām – Lī Milleres dzīves pietiktu pat vairākām filmām.

"(..) šis absolūtā klasiskā skaistuma iemiesojums, Art Déco laikmeta nevainojami vēsā, zēniskā ikona ir pašā serdē "samaitāts auglis", dziļi traumēts ar septiņu gadu vecumā piedzīvotas vardarbības pieredzi un ilgstošu ārstēšanos no tās sekām. Līdzās sāpīgām medikamentu procedūrām tika ārstēta arī bērna psihe, pārliecinot, ka mīlestībai ar seksu nav nekā kopīga. Lī auga kā lutināts rūpju bērns, pēc patstāvības alkstošs raksturs, meitene, kas savā pirmajā Eiropas ceļojumā 18 gadu vecumā aizbēga no ceļabiedriem, kuriem bija uzticēta, ģimenei paziņoja, ka vēlas kļūt par mākslinieci, un sāka patstāvīgu dzīvi Parīzes bohēmā. Tur tobrīd dadas cinisko nihilismu jau ir nomainījuši sirreālistu sapņi un "psihiskais automātisms", par dzīvi un nāvi reflektē amerikāņu "zudušās paaudzes" vēlākie simboli Hemingvejs un Ezra Paunds, baleta modi nosaka Djagiļevs, bet "augsto modi" iedibina Šanele, Patū un Lelongs un arī Žana Kokto kaprīzā mūza jau liek pamanīt savu daudzveidīgo vaigu," žurnālā Studija (2008. nr. 1) raksta mākslas zinātniece Laima Slava.

Lī Millere jau agri sajūt kino un teātra valdzinājumu. Desmit gadu vecumā 1917. gadā viņa sajūsminās par Sāras Bernāras spēli. Vēro žestus, kurus vēlāk izmanto modeles karjerā. Arī pati spēlē teātrī. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa nokļūst uz Vogue vāka. Lī Milleres skaistums ir dēvēts par androgīnu. Pati savu fatālo valdzinājumu viņa raksturojusi šādi: "Es biju ļoti, ļoti glīta un izskatījos pēc eņģeļa, bet būtībā – īsts sātans."

Millere pozē izcilajam Edvardam Steihenam, arī tādiem izdevumiem kā Condé Nast, Vogue, Vanity Fair; 22 gadu vecumā viņa sāk strādāt par amerikāņu sirreālista fotogrāfa un gleznotāja Mena Reja asistenti Parīzē, kur apgūst gaismu mākslas noslēpumus un apgūst solarizācijas tehniku. Pie Reja durvīm Monparnasā Millere esot klauvējusi ar neatraidāmu divdesmitgadnieces mērķtiecību. Kad sargs teicis, ka saimnieka nav mājās, Millere uzmeklējusi Reju kafejnīcā Odeona laukumā un, sniedzot roku pirmo reizi ieraudzītajam cilvēkam, stādījusies priekšā: "Lī Millere, jūsu jaunā skolniece."

Bezkaislīgās emocijas

Lī Milleres fotogrāfijas apstādina. Notver. Pirmajā mirklī nav nemaz tik viegli saprast – kāpēc. Bet tad, uzmanīgi pētot formātā nelielās, rūpīgi tvertās melnbaltās fotogrāfijas no laikmeta, kad katram kadram bija nozīme, kad tas bija no "melnās istabas" iznācis noslēpums, jānonāk pie nesavienojama vārdu pāra – bezkaislīgas emocijas. Tas ir par Milleri. Viņas fotogrāfijas ir bez acīmredzama trokšņa, ārprāta vai šausmām. Zināms, ka fotogrāfijas no Būhenvaldes un Dahavas koncentrācijas nometņu atbrīvošanas viņa ir gribējusi publicēt tikai tik, cik nepieciešams vienam konkrētam rakstam. Ne kadru vairāk. Viņa nelepojās ar šīm "kara trofejām" un neizmantoja tās savai popularitātei. Milleres fotogrāfijas drīzāk ir baisas ar savu precīzo kompozīciju un klusumu, pat estētiski harmonisko mieru. Vai tās būtu četras žurku astes rindiņā (Žurku astes, Parīze, 1930. Sudrabs, želatīns) vai – vācu oficiera ģimenes pašnāvība darba kabinetā, vai – noslīcis kareivis, kurš, ūdenszāļu ierāmēts, gluži kā Ofēlija, prerafaelītiskā dailē peld pa upi.

Kā žurnāla Vogue fotoreportiere Lī Millere iemūžināja sieviešu dzīvi Eiropā no 1939. līdz 1944. gadam, burtiski vienā kadrā satuvinot modi un dokumentālo fotogrāfiju – kara reportāžu. Kādā fotogrāfijā modele pozē vārtu ailā, fonā redzamas sabombardētas mājas. Viņas fotoacij raksturīga precīza kompozīcija, dzidra gaisma un skaidrs redzējums. Milleres fotogrāfijas reizē ir liriskas un kaut kādā ziņā – anatomiski lietišķas. Viņa neko nepārspīlē, bet arī nenotušē un nepadara maigāku.

1947. gadā Lī Millere apprecas ar sirreālisma gleznotāju, fotogrāfu un mākslas vēsturnieku Rolandu Penrouzu. Mūža otrajā pusē alkainā un nemierīgā dvēsele, bez baiļu izceļojusies pa pasaules karstajiem punktiem – zināms, ka Millere nav ļāvusies nekādiem mēģinājumiem nogādāt sevi drošībā –, kā Penrouza kundze dzīvo Saseksā lauku mājās un galvenokārt fotografē draugu portretus. Daudz dzer un slīgst pašdestrukcijā. Dēls Entonijs domā, ka mātes psihi saārdījuši ne vien kara iespaidi, bet arī viņas aizejošais skaistums, kuram viņas dzīvē bija tik izšķirīga loma (Telegraph, 11.02.2014.). Mierinājumu Lī Millere pēdējā, Saseksas periodā atrod sirreālu ēdienu gatavošanā. Piemēram, viesiem galdā viņa esot cēlusi zilus spageti, zaļu vistu un rozā puķkāpostus.

Lī Millere

Izstāžu zāle Martin-Gropius-Bau

Līdz 12. jūnijam

Ieteikums biļetes rezervēt iepriekš www.berlinerfestspiele.de 


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena