Kalnu mums nav, varbūt tāpēc tik daudzus latviešus ļoti vilina virsotņu iekarošana. Arī dažiem puišiem - Krišjānim Jansonam Ratnikam, Artim Žugam, Kasparam Škinčam un Reinim Nartišam - no Gandra, kam ikdienas aizraušanās ir veloprieki, radās ideja pamēģināt alpīnismu.
Bet nosprieduši, ka kāpt bez velosipēdiem tomēr nebūtu interesanti. Tas vēl nav viss - lai projektam piešķirtu papildvērtību, izdomājuši tur, augšā, sacensības uzrīkot. Izpētījuši, ka Ginesa rekords reģistrēts velosacensībām 4800 m augstumā. Kazbeks ir 5047 m, mēģinās tur. Domāts - darīts! Atraduši alpīnistus, kas bija gatavi grupu pavadīt, un apguvuši tehniskos pamatus, kā savienot karabīnes, virves salikt, devušies ceļā. Virsotni sasniedza tikai Artis, bet piedzīvojumu, ar ko dalīties Dabas Dienai, netrūkst arī Krišjānim.
Kāpēc izvēlējāties tieši Kazbeku?
Krišjānis. Kazbeks ir visvieglāk pieejamais kalns ar virsotni vairāk nekā 5000 m virs jūras līmeņa, kur no tehniskā viedokļa salīdzinoši vienkārši uzkāpt arī tad, ja tev nav alpīnisma prasmju, un turklāt par pieeju nav jāmaksā. Arī nokļūt Gruzijā ir vienkārši. Latvieši šo vietu ir ļoti iecienījuši. Pēc Jāņiem, kad mēs uzturējāmies Meteostacijā, bez mūsu grupas tur bija vēl 47 latvieši. Iespējams, ka sezonā, kas tiek uzskatīta par labvēlīgāko Kazbeka iekarošanai un ir augustā, tautiešu būs vēl vairāk.
Artis. Mums kalns prasīja septiņas dienas. Paldies dievam, ka neizlēmām kāpt četratā ar ričukiem uz muguras. Būtu gājuši, kamēr krītam. Bez alpīnisma speciālista pakļautu sevi lielam riskam.
Sākāt četratā, bet virsotni sasniedza tikai viens. Kas atgadījās ceļā?
Krišjānis. Spēka pietika, bet veselība sāka niķoties, jo lielajā augstumā radās problēmas ar skābekli, sāpēja galva, streikoja sirds. No mūsu četrotnes vienīgi Artis jutās labi. Mēs devāmies lejā, bet viņš turpināja misiju. Mēs uzkāpām 3700 m augstumā līdz Meteostacijai, kur izgājām aklimatizāciju, kas nozīmē, ka tu pamazām pieradini sevi pie augstuma, pie samazināta skābekļa daudzuma. Bez ekipējuma dodies augšup, bet vakarā kāp atkal lejā un pārnakšņo. Organisms pamazām pierod.
Kā turpinājās tavi piedzīvojumi, Arti?
Artis. Atvadījos no biedriem, un kopā ar alpīnistiem un vēl vienu grupu devāmies līdz 4200 m augstumam, kur cēlām bāzes nometni palikšanai pa nakti. Bija daudz sniega, vējš. Sniegā rakām bedres telts vietai, ap to taisījām valni - cietoksni, lai telti neaizpūstu un pašiem siltāk būtu. Kurš varēja aizmigt, aizmiga. Atpūtušies no rīta atkal turpinājām ceļu. Nogāze, pa kuru gājām, nebija kā pastaigu taka, bet visai stāva, jo gribējām maksimāli drīz sasniegt galamērķi, tādēļ neizvēlējāmies vieglāko, bet gan tuvāko variantu. Gājām zigzagā, lai vieglāk, un drošinājām viens otru pēc kalnā kāpēju noteikumiem. Sasaistē ir pieci cilvēki, mums tādi bija četri posmi. Skaists saullēkts bija, tiešām iespaidīgs skats, taču vējš arī milzīgs! Nakšņošanas nometnē dažiem no citas komandas saplēsa vairākas teltis. Man uz muguras virs somas bija velosipēds, kas darbojās kā bura un apgrūtināja kāpšanu, bija jāapdomā katra kustība, it sevišķi, ņemot vērā, ka iepriekš nebiju kalnos kāpis, man nebija nekādas pieredzes.
Neienāca prātā mest visu pie malas un iet lejā?
Artis. Jau biju veicis daļu kāpuma pa slīpo sienu, kad prātoju - vai vispār spēšu tikt līdz mērķim? Bet nebija variantu, bija jāturpina. Negribējās arī pārējiem sasaistes biedriem teikt, ka kāpjam lejā, norokot viņiem iespēju sasniegt virsotni. Motivēja arī tas, ka pārējie veselības dēļ bija spiesti no ekspedīcijas izstāties. Centos vismaz es īstenot sākotnējo mērķi.
Uzkāpām uz kores, un likās, ka jau ir virsotne, taču izrādījās, ka vēl jāpieveic visai stāva siena. Vējš mutuļoja, un psiholoģiski tas skats pilnīgi sagrāva... Jāatzīst, nedaudz sabruku un pieņēmu lēmumu kāpt, bet bez velosipēda. Uzkāpu, sabildējāmies, sasveicinājāmies, izbaudījām skaistos skatus, jo vizuālām baudām laiks bija perfekts. Sāku domāt - nē, varu taču uzkāpt arī ar velosipēdu! Tā nu rāpos vēlreiz un pat nobraucu dažus metrus!
Krišjānis. Mēs pārējie atkritām punktā, kur neizjaucām ekspedīciju. Jāprot pieņemt lēmumu izstāties īstajā brīdī. Iespēju evakuēties arī maz. Helikopters nav pieejams, vienīgais, ko varētu sarunāt, ir zirgi, kas var paiet pa ledāju. Ja notiek kāds nelaimes gadījums, ir sarežģīti. Maršrutā ik pa laikam redzējām piemiņas plāksnītes bojāgājušajiem, taču kopumā Kazbeks nav bīstams kalns un draudīgāks tas ir ziemā.
Kas šajā ekspedīcijā bija lielākais izaicinājums?
Krišjānis. Tu visu laiku jūties slikti un vairs nevari novērtēt savu stāvokli, jo liekas, ka varbūt vēl var paciesties un pacensties. Arī tie, kas neuzkāpa līdz virsotnei, ieguva neatsveramu pieredzi. Kaut vai saprast, kas patīk, kas ne. Kādas ir tavas robežas, tavs komforta līmenis, cik tās ir elastīgas un kur ir iekšējā stop zīme. Iet ar 30 kg uz muguras, cik svēra mūsu somas, ir nepatīkami, plus vēl velosipēds. Pabraukt jau pret sniegotu kalnu nevar.
Artis. Laikapstākļi arī dumpojās. Meteostacijā, kas ir bāzes nometne, šajā laikā parasti sniegam nevajadzētu būt, bet bija uzsnigusi 25 cm bieza sega! Gaisa temperatūra turējās ap nulli, pūta briesmīgs vējš. Tbilisi bija plūdi, kalnā sniegputenis, tam visam pa vidu vēl pērkons. Iespaidīgi! Šis bija emocionāli ļoti bagāts gājiens. Visādā ziņā! Daudz sanāca ar sevi parunāties, bet komunikācijā ar citiem... Teiksim tā, nogurst viens no otra un sāk parādīties tādas dziļākas rakstura nianses...
Krišjānis. (Smejas) To nu gan tu ļoti toleranti pateici!