Krimināllietu advokātam Mārtiņam Knipšim izdodas atrast laiku arī ar pamatprofesiju pavisam nesaistītai nodarbei – bioloģiska sidra Jēpis darīšanai no paša izaudzētiem āboliem. Skaistkalnes pagastā viņš aizrautīgi saimnieko vienā no Latvijas lielākajiem augļudārziem Pienjāņi.
Vai, sākot darīt sidru, bija ideja par kādu noteiktu garšu?
Es teiktu, ka man ir izdevies pietuvoties tai sidra garšai, kādu esmu iztēlojies. Latvijas sidra garša mazliet atšķiras no šī ideāla, jo lielākoties Latvijā ražotam sidram ir ļoti augsts skābes saturs, kas man ne īpaši patīk. Tas saistīts ar to, ka pie mums aug āboli, kuros ir daudz skābuma. Kad cukurs izrūgst un pārvēršas alkoholā un ogļskābajā gāzē, tad dzēriens kļūst alkoholisks un samērā skābs. Sidra skābums ir tas, no kā mēģinu izvairīties. Manis darītais sidrs arī ir skābāks, nekā es vēlētos, bet tā mana ideālā sidra garša ir vairāk rūgtena, ar tanīniem bagāta. Sidram jābūt sausam un nedaudz gāzētam.
Kā advokāts nonāca līdz sidra darīšanai?
Mani iedvesmoja draugs Francijā. Viņš savos vēlajos 30 izlēma pamest darbu ofisā un sākt darīt vīnu. Arī man tobrīd ikdienas darbs nedeva piepildījumu. Sākt ražot vīnu Latvijā es īsti neredzēju iespējas, bet radās ideja taisīt sidru. Tā arī sākās šis ceļš, kas turpinās jau gandrīz 20 gadus.
Izlēmu, ka visu sākšu no nulles – nevis iepirkšu ābolus, lai gatavotu sidru, bet audzēšu pats. Man bija zeme, taču izrādījās, ka tā neder ābeļu audzēšanai, jo gribēju taisīt dzērienu no tam paredzētiem sidra āboliem. Man bija vīzija, kā šim sidram vajadzētu garšot. Meklēju citu zemi, kur šādas ābeles varētu izaudzēt. Tā nu 2009. gadā Skaistkalnē iestādīju pirmo eksperimentālo ābeļdārzu. Tur tika savāktas visas iespējamās Latvijas ābolu šķirnes, kas, pēc maniem ieskatiem, derētu sidra ražošanai.
Sākumā likās, ka darīšu visu pats, bet sapratu, ka tas prasa daudz laika, un pilnīgi no biroja darba negribēju un nevarēju atteikties. Kad parādījās pirmie darbinieki, tika iegādāta tehnika. Ar eksperimentālo sidra dārzu bija par maz, lai nodrošinātu viņiem darbu, tāpēc sākām audzēt arī galda jeb deserta ābolus. Ar laiku ābolu raža bija tik liela, ka vajadzēja domāt, kur tos likt un kā izdevīgi pārdot. Uzcēlām arī savu noliktavu. Sapratu, ka gribu audzēt ābolus, kuriem ir lielāka vērtība, tāpēc pārgājām uz bioloģisko saimniecību. Izgājām trīs gadu pārejas posmu, un izrādījās, ka daudzas šķirnes, kuras biju sastādījis, turpināt audzēt bioloģiski ir neizdevīgi. Lēnām pārgājām uz Latvijā selekcionētām, kraupja neieņēmīgām šķirnēm, kas bioloģiskai audzēšanai ir vairāk piemērotas. Rezultātā mums ir 40 hektāru liels ābeļdārzs, no tiem aptuveni pieci hektāri ir veltīti sidra dārzam. No 60 šķirnēm, kas sākotnēji bija sastādītas eksperimentālajā sidra dārzā, izvēlējos septiņas, kuras ir visvairāk piemērotas sidram, tāpēc pirms astoņiem gadiem tika atkal stādīti jauni kociņi. Pirms trim gadiem tie deva ražu, no kuras stabili varēja sākt ražot sidru.
Kā ir veidot videi draudzīgu un reizē konkurētspējīgu bioloģisko saimniecību?
Sidru man izdodas pārdot visu, ko saražoju, bet nevarētu teikt, ka tie ir lieli apjomi. Ar sidru nodarbojos pats personīgi. Mūsu saimniecības darbinieki piedalās tikai ābolu audzēšanā un vākšanā. Visu pārējo daru es, tāpēc uzsvars nav uz apjomu. Cik varu izdarīt, tik sanāk. Godīgi sakot, īsti ekonomiski izdevīgi tas nav.
Savukārt par ābolu noietu gan nevaru sūdzēties, jo mūsu ābolus pircēji ir iecienījuši. Tos tirgojam arī lielveikalu tīklā Rimi, un parasti tie izbeidzas jau janvārī. Piedalāmies arī programmā Skolas auglis – apgādājam vietējās novada skolas ar āboliem. Lielākā problēma ir tā, ka mēs nevaram sasniegt tādu ražu kā konvencionāli audzējot ābolus. Mēs nevaram mēslot tā, kā to dara konvencionālie audzētāji, tāpēc ražas ir mazākas. Tām ir arī izteikta sezonalitāte. Bet šogad vispār ir tukšais gads. Ne tikai tāpēc, ka ne katru gadu koks var dot vienādi lielu ražu, bet arī tāpēc, ka pavasara salnas daudz ko izpostīja. Arī vasara bija ļoti mitra. Šogad novācām mazāk nekā desmito daļu no tā, ko novācām pagājušajā gadā.
Kas būtu jāuzlabo, lai Latvijā varētu attīstīties bioloģiskā augļkopība?
Augļkopību uzsākot, pirmie desmit gadi ir pilnīgi tukši. Tās ir tikai investīcijas. Tas nav kā iesēt labību un jau novākt ražu pēc pusgada, tāpēc tas pasliktina uzņēmuma finanšu rādītājus. Un slikti finanšu rādītāji ir diezgan kategorisks ierobežojums, lai kvalificētos dažādu atbalsta fondu līdzekļu piesaistei jeb "Eiropas naudām". Piemēram, tāpēc, ka man katru gadu ir zaudējumi, es joprojām nevaru dabūt bezakcīzes degvielu.
Latvijā svarīgākas nozares ir zemkopība, lopkopība, nevis augļkopība, tomēr perspektīva ir. Taču, lai šāda uzņēmējdarbība būtu izdzīvošanas pamats ģimenei, ražas apjomam ir jābūt diezgan lielam. Ar dažiem hektāriem augļudārza vien nevarēsi dabūt lielu pircēju, jo nebūs iespēja nodrošināt stabilu produkciju.
Tas varbūt padomju laika pieredzes dēļ, bet latviešiem grūti nākas apvienoties kooperatīvos. Ja vairāki mazi augļkopji apvienotos, viņi varētu kvalificēties lielajiem pircējiem. Piemēram, Pūrē vairāki audzētāji ir apvienojušies kooperatīvā, un viņiem diezgan labi klājas. Protams, to vienlaikus nevar darīt bioloģiskie un konvencionālie audzētāji, jo ir stingri noteikumi – bioābolus nedrīkst pat glabāt kopā ar nebioloģiskajiem.
Jāatzīst, ja šajā darbā klāt nav sirds, ja neesi gatavs riskēt tikai tādēļ, lai paveiktu iecerēto, kā tas ir manā gadījumā, tad ar augļkopību nopelnīt būs grūtāk. Bioloģiski kaut ko audzēt ir sarežģītāk un noteikti dārgāk, bet reizē to bioloģisko produktu var vieglāk un ar lielāku garantiju pārdot.
Vai vīzija par bioloģiska sidra ražošanu šo gadu laikā ir attīstījusies tā, kā bijāt iecerējis?
Man ir prieks, ka mans sidrs ir nonācis pie pircējiem. To var iegādāties veikalos un baudīt vairākos labos restorānos. Daudzi teic, ka viņiem garšo. Man nav nekādu ambīciju par kaut kādiem lieliem ražošanas apjomiem vai balvām, bet man ir prieks, ka esmu kaut ko radījis un septiņiem cilvēkiem ir darbs.
Arī dažādas sidra garšas turpināšu izmēģināt. Piemēram, pagājušajā gadā man sanāca brīnišķīgs sauss rozē sidrs. Mūsu sidra dārzā aug sulas āboli ‘Hyslop’, kuriem ir sarkana sula. Pērn šo ābolu sula bija izteikti sārta un lielā apjomā. Man izdevās uzraudzēt sidra partiju tikai no šiem āboliem. Sidrs norūga un bija skaisti rozā. Noliekot to blakus rozē vīnam, nevarēja nemaz atšķirt. Arī garša man patika. Mani saista pats sidra radīšanas process, tāpēc turpināšu eksperimentēt un darboties.