Kad dzirdam vārdu "grauzējs", pirmās asociācijas, visticamāk, ir ar peli vai žurku – cilvēkiem cieši līdzās mītošām jeb sinantropajām sugām, kuras ne tikai posta mūsu pārtikas krājumus, bet arī pārnēsā bīstamas slimības. Tomēr grauzēju kārtā ietilpst dažādas sugas, un Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģe Inta Lange uzsver – dabā visam ir sava vieta!
Daudzveidīgi un ekosistēmā nozīmīgi
Grauzēji ir viena no visplašāk pārstāvētajām dzīvnieku grupām pasaulē. Grauzēju kārtā ir apmēram 1600 sugu, un Latvijā sastopama 21 – arī bebrs, vāvere un susurs pieder pie grauzējiem.
Kā stāsta Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģe Inta Lange, grauzēju pasaule ir pārsteidzoši daudzveidīga: "Vismazākais Latvijā sastopamais grauzējs ir pundurpelīte. Bebrs ir lielākais grauzējs Eiropā. Pasaulē – kapibara."
Grauzējiem ir nozīmīga loma ekosistēmā. Tie ir barība daudziem plēsējiem – pūcēm, vanagiem, lapsām, caunām un pat stārķiem un vārnām. Labvēlīgos apstākļos grauzēji strauji vairojas – peles jau pāris mēnešu vecumā spēj radīt pēcnācējus. "Varētu šķist, ka tik strauji vairojoties un ar tik plašu izplatību grauzēji varētu pārņemt pasauli, bet dabā viss ir līdzsvarots. Grauzēji ir barības pamats daudziem dzīvniekiem, un viņu populācijas regulējas dabiskos ciklos," skaidro I. Lange.
Grauzēji pārsvarā ir augu ēdāji, tomēr, piemēram, žurkas ir visēdājas – tās spēj apēst gandrīz jebko, pat uzbrukt citiem dzīvniekiem. Dabā populāciju skaitu regulē arī neražas gadi: kad trūkst sēklu un zīļu, grauzēju kļūst mazāk un līdz ar to samazinās arī plēsēju skaits.
Bez lomas barības ķēdē grauzējiem ir arī citas nozīmīgas funkcijas. Tie palīdz izplatīt sēklas, aerē augsni un uztur bioloģisko daudzveidību. Piemēram, bebrs, pielāgojot vidi savām vajadzībām, rada jaunas dzīvotnes citām sugām. "Dabā nekas nenotiek nejauši – pat bebru dambji, kas mums šķiet traucējoši, palīdz veidot mitrājus un dažādot vidi," uzsver I. Lange. "Mums, cilvēkiem, šķiet, ka visam jābūt tā, kā mums to gribas un ir ērti, bet daba tiecas uz līdzsvaru, un šis līdzsvars veidojas cikliski. Jāatceras, ka ekoloģijā ir arī otra puse un tas, kas dabai ir labi, cilvēkam var kaitēt. Mēs vienlaikus esam dabas daļa, taču esam ļoti iejaukušies tās procesos, tādēļ harmonijas atrašana mēdz būt visai izaicinoša."
Arī izzudušas un aizsargājamas sugas
No izplatītākajiem grauzējiem Latvijas mežos un laukos visbiežāk ir sastopamas dzeltenkakla un svītrainās klaidoņpeles. Tās dzīvo dažādās vidēs – gan mežos, gan dārzos, reizēm arī pavisam tuvu cilvēku mājokļiem kā, piemēram, dažādas strupastes. Īpaši mitrās vietās, dīķos un grāvjos sastopama ūdensžurka jeb ūdeņu strupaste, kas dažkārt sadusmo dārzkopjus, jo nograuž augu saknes. Savukārt viena no retāk sastopamajām Latvijā ir mazā meža klaidoņpele un susuri – lielais, mazais un meža susurs –, tās visas ir aizsargājamas sugas.
Kādreiz Latvijā dzīvoja arī lidvāvere un dārza susurs, bet abas šīs sugas izzudušas. "Lidvāvere ir klasiska ziemeļu suga, un līdz ar klimata sasilšanu tās izplatība virzās arvien tālāk uz ziemeļiem. Jaunpienācēju no dienvidiem gan mums pagaidām nav, un izzudušo sugu vietā neviena jauna grauzēju suga Latvijā nav konstatēta," norāda I. Lange.
Savvaļā Latvija tieši grauzējus, izņemot aizsargājamās sugas, neuzskaita, bet, tā kā tiek uzraudzīti dažādi citi dzīvnieki, piemēram, medījamie dzīvnieki, tajā skaitā lapsas, kā arī plēsīgie putni, ir iespējams izdarīt secinājumus arī par grauzēju populācijām. Gados, kad samazinās grauzēju populācijas, ir mazāk arī to plēsēju, kuru galvenā barības bāze ir tieši mazie grauzēji, – tās ir pūces un citi plēsīgie putni, piemēram, peļu klijāns. Arī caunām pamatbarība ir grauzēji, līdz ar to caunu skaits arī ir tieši atkarīgs no pieejamās barības – nav barības, nav caunu.
Dzīvnieki, kas seko cilvēkam
Savukārt sinantropie grauzēji ir tie, kas pielāgojušies dzīvei kopā ar cilvēku. "Instinktīvā nepatika pret pelēm un žurkām sakņojas senā cilvēces vēsturē, jo tie ir grauzēji, kas cilvēkiem dzīvo cieši līdzās, arī traucē un apdraud. Klasiskas sinantropās sugas ir mājas peles un žurkas, mežā tās nemaz nebūs sastopamas," skaidro I. Lange un piebilst, ka jūrasbraucēji savulaik veicināja to izplatību pa visu pasauli, pārvadājot kravas kopā ar visiem grauzējiem, kuri tur bija iemitinājušies.
Latvijā sastopamas divas žurku sugas – pelēkā un melnā. Pelēkā ir visizplatītākā un agresīvākā, melnā – mazāka un retāka. "Pie sinantropajām sugām pieder arī mājas pele. Dažkārt sezonāli cilvēku mītnēs ielavās arī citu peļu sugu pārstāves, bet tieši mājas pele ir tā, kas prot iekārtoties cilvēku mājokļos un apdzīvot tos. Rudens ir laiks, kad dabā dzīvās radības saprot, ka tūlīt būs ziema, un vienas krāj taukus, citas maina kažoku, vēl citas meklē labākus dzīves apstākļus. Tas ir brīdis, kad vairāk pamanām grauzējus, jo tie no āra vides pārceļas uz telpām, kur ir silti, viegli pieejama pārtika un veiksmīga pārziemošana. Tad nu sastopam ne tikai mājas peles un žurkas, bet, piemēram, arī strupastes vai svītrainās klaidoņpeles, kuras mēģina kļūt par apakšīrniecēm mūsu šķūnīšos, siltumnīcās un citur, kur pa vasaru tās neesam manījuši," saka zooloģe.
Pagrabi, kanalizācijas šahtas, bēniņi un atkritumu tvertnes kļūst par ideālām vietām, kur dzīvot un vairoties.
"Ja mājās parādās liecības par peļu vai žurku klātbūtni, jāsāk ar higiēnu un pieejas ierobežošanu – jāaiztaisa spraugas, jāsakopj pagrabi, jāsamazina barības pieejamība. Tikai tad deratizācija dos efektu," skaidro I. Lange.
Viņa atgādina, ka grauzēji neienāktu mājokļos, ja tur nebūtu barības: "Mēs paši viņus pievilinām ar drupačām, pārtikas atliekām un nesakārtotu vidi."
Žurkas ir īpaši izdomas bagātas. Tās spēj iemācīties cita no citas, saprast, kur novietotas lamatas, un pielāgoties gandrīz jebkuriem apstākļiem. «Žurkas ir ārkārtīgi viedas. Viņas atpazīst briesmas un pielāgojas. Tāpēc deratizācijas pasākumi pret žurkām ir daudz grūtāki nekā pret pelēm, un to ieviešana jāsāk ļoti savlaicīgi," stāsta I. Lange.
Gan žurkas, gan peles iezīmē savu teritoriju ar urīna pilieniem. Urīnā esošie feromoni kalpo kā dabisks populācijas regulācijas mehānisms – ja dzīvnieku kļūst pārāk daudz, vairošanās var apstāties.
Ja ir siltums un barība, sinantropās sugas spēj vairoties arī ziemā. Lauku grauzējiem, gluži pretēji, siltas un bezsniega ziemas ir grūtas – bez sniega segas tie kļūst par vieglu medījumu. "Ziemās, kad nav sniega, viņu populācijas sarūk, bet līdz ar to samazinās arī slimību un parazītu izplatība," norāda zooloģe.
Protams, cilvēku tuvumā grauzēji mīt arī silta klimata zonās, jo tādējādi tiem ir viegla pieeja barībai.
Slimības un profilakse
Viens no biežāk pieminētajiem grauzēju izraisītajiem apdraudējumiem cilvēkiem ir leptospiroze – slimība, ko var pārnēsāt jebkurš grauzējs, sākot ar mājas peli un beidzot ar vāveri un bebru. To izplata arī mājdzīvnieki – govis, cūkas, suņi. "Leptospiras dzīvo grauzēju urīnizvadsistēmā, īpaši nierēs, un tās izplatās ar urīna pilieniem – uz augsnes, augļiem, ūdenī. Inficēšanās risks pieaug mitrā un siltā laikā," skaidro zooloģe. Slimības, ar kurām dzīvnieki var inficēt cilvēkus, dēvē par zoonozēm.
Šogad Latvijā reģistrēts neparasti augsts leptospirozes saslimšanas gadījumu skaits, un, kā norāda speciālisti, pie vainas varētu būt ilgstoši mitrā vasara. "Leptospiroze ir raksturīga silta klimata zonām, un mūsu vasara šogad bija silta un lietaina. Baktērijas šādos apstākļos ārējā vidē spēj dzīvot pat mēnešiem ilgi," saka I. Lange.
Viņa atgādina, ka slimību profilakse sākas ar vienkāršiem soļiem – roku un dārzeņu mazgāšanu, aizsardzību, strādājot ar mājlopiem, un mājdzīvnieku vakcināciju. Nedrīkst dzert nevārītu ūdeni no atklātām ūdenstilpēm vai ja ir aizdomas par grauzēju klātbūtni, jāveic mājlopu aprūpe un dārzkopībā jādarbojas ar cimdiem rokās. "Ja dzirdat, ka zem grīdas vai aiz sienas skrubinās, ja jūtat neparastu, specifisku smaku, kāda ir peļu urīnam, vai pamanāt ekskrementus, redzat, ka kaut kas ir sagrauzts, tad rūpīgi jānotīra un jādezinficē virsmas un jāveic deratizācijas pasākumi – jāvēršas pie attiecīga uzņēmuma, kas tos īsteno, vai pašiem jāizliek lamatas," iesaka zooloģe.
Un kaut gan vāveres pilsētu parkos šķiet mīļi un nekaitīgi dzīvnieki, arī tās pārnēsā leptospiru baktērijas. "Vāveres pašas regulē savu populāciju. Mums tās nevajag ne barot, ne čubināt. Pietiek ļaut dabai darboties pašai," piebilst Inta Lange. Vāveru populācija ir atkarīga no tā, kāda ir priežu un egļu čiekuru raža, kaut arī tās ēd arī zīles un riekstus, dažādas sēklas, pumpurus un pat dzīvnieku izcelsmes barību (olas, putnu mazuļi u. c.).
Grauzēju populācijas ir lokālas, tie nepārvietojas lielos attālumos – ja tās iznīcina vienā vietā, citur to skaits tik drīz nemainās.